Latvijā katru gadu mirst zīdaiņi un jaunās māmiņas tikai tāpēc, ka atsevišķas mazās slimnīcas nespēj pietiekamā daudzumā nodrošināt pienācīgi kvalificētus speciālistus. Mirst vai iegūst smagas blaknes cilvēki pēc operācijām tikai tāpēc, ka viņus operē ķirurgi, kuriem ir nepietiekama pieredze. Valsts un politiķu attieksme visus šos gadus ir bijusi vērsta uz to, lai rūpētos par ēkām un institūcijām, pilnībā aizmirstot par iedzīvotājiem. Arī šobrīd bieži uzpeld diskusijas par tās vai citas slimnīcas nākotni vai finansējumu, bet nevis par to, kā izglābt dzīvības vairāk cilvēkiem.

Šī attieksme ir tik dziļi iesakņojusies, ka pat lielās slimnīcas, kurām vajadzētu rādīt priekšzīmi, demonstrē pilnīgi nepieņemamu attieksmi pret pacientu. Piemērs ar kataraktas pacientiem Stradiņos, kur visi tiek uzaicināti ierasties astoņos no rīta un spiesti gaidīt koridorā līdz vakaram, ir kliedzošs neprofesionalitātes un nepiedodamas attieksmes gadījums (diemžēl ne vienīgais), par ko vainīgās amatpersonas ir jāsoda. Nav jābūt nez cik augsti kvalificētam vadītājām, lai nodrošinātu cilvēku uzaicināšanu tā, lai viņiem nav jāsēž stundām ilgi aiz kabineta durvīm. Privātajā sektorā ar tāda veida uzdevumiem tiek galā kvalificēta sekretāre. Valsts slimnīcās ar to nespēj tikt galā augstas kvalifikācijas menedžments. Tas nav pieņemami, un šāda attieksme pret pacientu turpmāk netiks tolerēta.

Visa medicīnā veicamo reformu būtība ir noreducējama uz attieksmes maiņu. Sistēmas uzdevums un mērķis nav attīstīt slimnīcas, ieviest e-veselību vai celt algas. Sistēmas mērķis ir izārstēt cilvēkus, un viss cits ir vajadzīgs tikai un vienīgi šī mērķa īstenošanai.

Politiķi, it īpaši tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, ļoti uztraucas par reģionālo un mazo slimnīcu likteni. Protams, mēs nevaram šobrīd iet ceļu, kuru iesaka Pasaules Banka, izveidojot centrus, kuros būtu koncentrēta ambulatorā palīdzība. Primārā aprūpe šobrīd nav tādā līmenī, lai spētu pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas, kā rezultātā mazajām slimnīcām nākas aizpildīt tos robus, kas ir radušies. Bez šīm slimnīcām un bez funkcijām, kuras tās de facto šobrīd veic, iedzīvotāju aprūpes līmenis pasliktinātos. Tajā pašā laikā, es nekādā gadījumā nepieļaušu, ka slimnīcas, kur dzemdībās mirst mātes un bērni tikai slimnīcu zemā līmeņa dēļ, turpina pieņemt dzemdības vai veikt citas tāda līmeņa operācijas, kuru veikšanai tām trūkst kvalifikācijas.

Šajos gadījumos būs divi ceļi: vai nu slimnīcai būs pietiekamā daudzumā jāpiesaista attiecīgā līmeņa speciālisti, vai arī tās nedrīkstēs šīs manipulācijas veikt un pacienti tiks nogādāti uz tuvāko tāda līmeņa slimnīcu, kurā viņi varēs saņemt ārstēšanu, kas viņus patiešām izārstēs, nevis apdraudēs dzīvību un veselību.

Valdībā tuvākajā laikā es iesniegšu ziņojumu par sistēmiski svarīgo slimnīcu reformu un attīstības plāniem. Šis plāns iezīmē veselības aprūpes sistēmas mugurkaulu, kam ir jābūt stipram un jāfunkcionē nevainojami. Vienlaikus mums būs jāveic liels darbs vairāku gadu garumā, lai mainītu primārās veselības aprūpes kvalitāti atbilstoši Skandināvijas valstu labi pārbaudītajam modelim. Uzmanība jāpievērš arī privātārstu koppraksēm, dežūrārstu, kā arī izmeklējumu un diagnostikas pieejamībai ģimenes ārstu prakses vietās. Īpaši reģionos, šeit ir daudz uzlabojamā. Diemžēl pagaidām ne visi ģimenes ārsti ir gatavi atzīt, ka arī viņu darbā tomēr ir vieta uzlabojumiem un pilnveidei.

Tas, ko jau šajos dažos mēnešos ir izdevies sasniegt attiecībā uz onkoloģijas pacientiem, krasi uzlabojot termiņus, kādos iespējams nokļūt pie visaugstākā līmeņa speciālistiem un nonākt līdz precīzai diagnozei un ārstēšanās plānam, rāda, ka reformas dod rezultātu un jau tagad palīdz glābt dzīvības. Saskaņā ar prioritātēm, kuras es definēju stājoties amatā, tikpat redzami rezultāti mums īsā laikā ir jāpanāk arī mātes veselības un dzemdniecības jomā, vienlaikus pacietīgi strādājot pie attieksmes maiņas visā sistēmā.

Nenoliedzami, ka mediķu atalgojuma jautājums ir principiāli svarīgs elements šajā procesā, jo darbā izdedzis, ilgstoši pārstrādājies un nabadzības un ikdienas problēmu nomocīts ārsts vai māsa ļoti bieži nespēj sniegt pacientam to uzmanību un attieksmi, kāda būtu nepieciešama. Arī šāda ārsta un māsas spēja piemēroties pārmaiņām, apgūt jauno, mainīt ierasto ir ierobežota.

Mēs esam vienojušies ar Ministru prezidentu, ka nākamā gada budžetā arī atalgojuma jautājumam tiks atvēlēta ļoti nozīmīga vieta, un man nav pamata neticēt vai šaubīties, ka tas tā nenotiks.

Skaidrs, ka visu būtu gribējies paveikt vēl ātrāk un uzreiz, taču mēs visi saprotam, ka vienā gadā atrisināt visas problēmas nav iespējams.

Veselības aprūpes sistēma ir viena no valsts pamatfunkcijām, un labi rezultāti sasniedzami vienīgi kopdarbojoties gan visai valdībai, gan profesionālajām nevalstiskajām organizācijām un katram iesaistītajam. Vajadzība pēc pārmaiņām ir nobriedusi un visiem acīmredzama. Es jūtu arī to, ka politiskā griba valdībā tās realizēt ir, neskatoties uz dabisko pretestību no atsevišķām sistēmas daļām.