JaunumiJaunumi

22.03.2017 07:56

A.Svilāns: Nacionālais botāniskais dārzs - nacionālo vērtību sardzē

Pēc EX situ centra jaunās oranžērijas uzcelšanas divu gadu laikā dubultojot apmeklētāju skaitu, Nacionālais botāniskais dārzs (NBD) Salaspilī uzsācis jaunu un visai pārdrošu projektu. Līdzās Latvijas dabas savvaļas reto un apdraudēto sugu izpētei un saglabāšanai, valsts 100-gadi sagaidot, tiek apzināts Latvijas selekcionāru veikums, norāda Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns (LZP).

Līdzās pastāvošajām kolekcijām, valsts jubileja tiks sagaidīta arī ar nacionāla ornamenta ritmikā veidotu lielo tepiķdobi, kur apmeklētāji varēs iepazīt gan nacionālās selekcijas labākajām ziemciešu šķirnēm, gan, vērtēšanai un salīdzināšanai, kaimiņvalstu un pasaules selekcijas sasniegumiem. Tomēr šī projekta nozīmīgākais uzdevums ir saglabāt no izzušanas Latvijas selekcionāru veikumu.

Līdzās dzīvajiem augiem top arī Latvijas selekcijas virtuālā slavas zāle. Arī viskrāšņākie augi nereti nozied dažās dienās, tādēļ to „mūžīgā ziedēšana” datorekrānos ļaus visiem interesentiem iepazīt Latvijā selekcionētās šķirnes visa gada garumā, tai skaitā skolu mācību programmās mācīt un mācīties lepnumu par savu valsti un tās sasniegumiem. Un mēs varam būt lepni, ka ne viena vien latviešu selekcionētā rožu, vīnogu un rododendru šķirne atrodamas gan Skandināvijas un Rietumeiropas, gan Ziemeļamerikas stādaudzētāju katalogos. Cita lieta, - pārdošanas mākslu gan vēl vajadzētu mācīties.

Apmēram 14 000 augu dažādības šobŗīd tiek uzturētas NBD kolekcijās, tomēr primārais uzdevums šeit un visur ir saglabāt dabas vērtības to īstajā vietā – dabā. Tūjas – valsts nozīmes dižkoka nociršana pavisam nesenā pagātnē atkal un atkal ir apliecinājusi nepieciešamību pašvaldībām pievērst lielāku uzmanību savām dabas un kultūras vērtībām. Jo tā vispirmām kārtām ir novada bagātība un tās zaudējums vispirmām kārtām ir zaudējums novadam.

Vien no formālajiem  risinājumiem ir sekot to pašvaldību piemēram, kuras jau ir izstrādājušas savus saistošos noteikumus un sarakstus par vietējās nozīmes dižkoku, memoriālo, reto un savdabīgo koku aizsardzību. Tieši tas pats sakāms par vietējās nozīmes kultūras pieminekļu aizsardzību, kuru faktisko neaizsargātību nereti apjaušam vien tad, kad esam to zaudējuši.

Neviens likums vai saistošie noteikumi nepasargās to, ko spēj pasargāt ģimenē un skolā iemācīta cieņa pret savas tautas un valsts vēsturi, rūpes par tās šodienu un ticību savas tautas nākotnei. Lai mums veicas šais darbos!