JaunumiJaunumi

07.01.2013 16:02

Atomēra uz ļampampā - Intervija laikrakstā "Ir" ar Pēterburgas kodolfiziķi un atomreaktoru drošības ekspertu Andreju Ožegovski

„Atomkarš turpināsies, kamēr uz planētas darbosies kaut viena atomelektrostacija. Cilvēce nav morāli nobriedusi „miera atoma" izmantošanai. To nesaprot tikai bērni vai muļķi," 1986.gadā pēc Černobiļas AES avārijas personiskajā dienasgrāmatā ierakstījis režisors Andrejs Tarkovskis. Pēterburgas kodolfiziķis un atomreaktoru drošības eksperts Andrejs Ožegovskis tagad apgalvo to pašu - drošu AES nav. Viņš pārstāv krievu un norvēģu vides aizsardzības apvienību „Bellona", ir tās ilgstošās antinukleārās kampaņas dalībnieks.

Andrej, jūs par Baltkrievijas AES kritiku esat izraidīts no šīs valsts un atzīts par nevēlamu personu prezidenta Lukašenko režīmam. Ko tas nozīmē?

To, ka viņi mani pēc atkārtotas iebraukšanas Baltkrievijā var iesēdināt cietumā ne vairs uz 10 mēnešiem kā iepriekš, bet uz pieciem gadiem. Es piedalījos protestos pret AES, kam vēl nav ne projekta, ne ietekmes uz vidi novērtējuma, bet Lukašenko jau paspējis svinīgi iemūrēt pamatakmeni.

Tik nopietnu būvi ceļ bez projekta!?

Tas nav vienīgais objekts, ko uz ļampampā, pa roku galam lipina Krievijas valsts kompānija ROSATOM. Viņiem arī Balkrievijas AES iespējamās kodolavārijas ietekmes zona „nepārsniedz" 3,5 km ap staciju, kamēr somu AES celtnieki tādas pašas jaudas stacijas potenciālo bīstamību „garantē" 600 km rādiusā, bet norvēģi pagājušā gadā izpētījuši, ka cilvēkam kaitīgie radionukleīdi aizlidos visus 1000 km.

Sasniedzot arī Latviju?

Par to, ka neaizsniegs, jums nevajadzētu lolot ilūzijas. Radioaktīvie putekļi Latviju skars vismaz deviņu ap Latviju izvietotu un būvniecības stadijā esošu AES eksplozijas gadījumā - arī no Krievijas, Ukrainas, Somijas, Zviedrijas. Lietuvieši ir malači, ka par Visaginas AES projektu sarīkoja referendumu un tam pateica nē. Atomkatastrofās jau cieš nevis valdošie politiķi, baņķieri un kodolfiziķi, bet iedzīvotāju tūkstoši. Viņiem ir tiesības pieņemt galīgo lēmumu.

Parasti gan ļaudis par kodolavāriju sekām uztraucas, kad kaut kur un kaut kas noticis.

Kā rīmē: Сколько грабли нас не учат, сердце верит в чудеса! - Lai cik grābekļu mūs nepārmācītu, sirds aizvien tic brīnumiem! - bet brīnumu kodolenerģētikas jomā nav. Pēc katras uzkāpšanas uz atomgrābekļa ieinteresētās personas skaita mantru: „Oi, tas taču vecais reaktors, ar jauno viss būs kārtībā!" Pieredze liecina, ka kodolavārijas kopš pagājušā gadsimta vidus notikušas regulāri. Mums atliek divas iespējas: vai nu akli ticēt mītam par jaunās paaudzes reaktoru „drošību", vienlaikus zīlējot, kad nobūkšķēs nākamais sprādziens, vai atteikties no atomenerģētikas vispār.

Es uzskatu, ka tieši tagad, kad cilvēce labi atceras Fukušimā notikušo, ir īstais brīdis pastiprināt antinukleārās noskaņas. Kodolenerģētikas popularitāte tāpat samazinās. Pat šai industrijā ieinteresētā Starptautiskā atomenerģētikas aģentūra prognozē, ka ap 2050.gadu AES devums pasaules enerģētikas bilancē būs 2,5% pašreizējo 20% vietā. Atsevišķās pasaules vietās process norisināsies lēnāk. Tas par nožēlošanu attiecas arī uz manu valsti Krieviju. Pie mums AES saņem visaugstāko politisko atbalstu.

Līdzīgi kādreizējam PSRS militāri rūpnieciskajam kompleksam?

Valdības uzņēmums ROSATOM ir tieša PSRS militāri enerģētiskā kompleksa mantiniece savā jomā, ar milzīgām caursišanas spējām. Mūsu nepilnīgās demokrātijas apstākļos tā pati sev raksta likumus un tos uztiepj Valsts domei. Tai ir neierobežota piekļuve nodokļu maksātāju naudai. Tā atļaujas celt atomstaciju Baltkrievijā, kaut Baltkrievija nespēj un arī netaisās par to maksāt. Kur gan Baltkrievija ņems 10 miljardus dolāru, ko nespēja sagrabināt arī visas trīs Baltijas valstis Visaginas projektam? ROSATOM „sekmīguma" noslēpums ir dāsnais valsts aizdevums uz mana kā Krievijas nodokļu maksātāja rēķina.

Acīmredzot ir cerība, ka reaktoros ieguldītais atmaksāsies.

Cerība varbūt ir, bet nav un nevar būt aprēķinu, kas to pierādītu. Pat aizmirstot kodoldrošības problēmas, mūsdienu atomelektrostacijas nav konkurētspējīgas ar citiem elektroenerģijas iegūšanas veidiem. Tām ir vislielākās celtniecības izmaksas uz jaudas kilovatu: pēc 2009.gada oficiāliem datiem, Krievijā tās ir 4000 - 5000 USD/kW. AES vispār nav iespējams uzcelt bez valsts atbalsta. Arī ekspluatācijas tēriņi atomstacijā sasniedz aptuveni 2 USD par kW/h. Līdzīgas jaudas gāzes stacijās Krievijā, piemēram, Permas TEC, kilovatstundas pašizmaksa ir 2,19 centi. Mūsu AES turklāt sadārdzina korupcija.

Ja nu vienā jauka dienā Krievijā izgaistu visas AES, vietējie elektrības tarifi samazinātos. Arī plaši izplatītais mīts par „lēto kodoldegvielu" Krievijā radies tādēļ, ka urāna iegūšanas un bagātināšanas process līdz zināmam brīdim ir kopīgs gan kodolstacijai, gan atombumbai. No Eiropas Savienības valstīm tā vēl ir tikai Lielbritānijā, kas šā iegansta dēļ pagaidām lobē jaunu AES celtniecību. Tiesa, Apvienotajā Karalistē ir runa tikai par vienu divu, ne 9 jaunu reaktoru būvi kā Krievijā. Bet Eiropā kopumā aktīvā būvniecības procesā pašlaik ir četras AES. Viena no tām Francijā, viena - Somijā. Divas stacijas pēc vecajiem PSRS projektiem pabeidz Slovākijā.

„Novaja gazeta" žurnāliste Jūlija Latiņina rakstījusi, ka Eiropas Savienības, tai skaitā Baltijas antinukleāro kustību atbalstīšana ir Putina Krievijas enerģētiskās stratēģijas sastāvdaļa, kā smejies, lai nerastos jauni konkurenti ROSATOM kodolreaktoriem.

Mēs „Bellonā" Latiņinas kundzes publikāciju apspriedām. Viņa alojas. Jūs droši vien labāk par mani zināt, ka Lietuvas kodolenerģētikas pretinieki organizējās krietni pirms Visaginas AES projekta. Viņi cīnījās par Ignalinas reaktoru apturēšanu un uzvarēja. Tām nav nekāda sakara ar Krievijas politiskajām vai stratēģiskajām interesēs.

Cita lieta, ka abi mūsu kungi - V.Putins un A.Medvedevs - ir izteikti ROSATOM aizbildņi, kas atklāti lobē atomenerģētiku. Krievijas vara valsts korporācijai nodrošinājusi siltumnīcas apstākļus. Savus projektus ROSATOM realizē uz valsts budžeta rēķina neatkarīgi no tā, vai tas notiek Krievijā, Baltkrievijā, Vjetnamā vai Kaboverdē. Skaidrs, ka jebkura komercorganizācija pie šādas labvēlības centīsies maksimāli izvērsties. Tik daudz kodolreaktoru, cik tagad būvē ROSATOM, Krievijai nevajag un nevajadzētu arī pie atomelektrostaciju pastāvēšanai labvēlīgākā scenārija. Korporācijas biznesa intereses sen nonākušas krasā pretrunā ar Krievijas valsts un nodokļu maksātāju interesēm.

Tomēr ROSATOM, šķiet, izplešas arī Ķīnā un Indijā.

Ar Ķīnu ir ļoti interesanti. Tai ROSATOM pēc deviņdesmitajos gados parakstīta kontrakta pārdeva vienu reaktoru. Pārdeva zemāk par pašizmaksu, iespējams tālab, lai vispār virs ūdens noturētu kodolrūpniecību. Savukārt Indostānas pussalas dienvidu daļā pret cunami un seismiskās aktivitātes zonā uzceltu ROSATOM staciju nesen sācies gandrīz vai pilsoņu karš. Tūkstošiem vietējo zemnieku un zvejnieku, lai nepieļautu tās iedarbināšanu, būvi aplenkuši. Viņi apzinās, ka AES radīs ne tikai vides piesārņojumu un pastāvīgus katastrofas draudus, bet atņems štata lauksaimniecībai nepieciešamās ūdens rezerves.

Starp citu, arī Krievijā ir vietas, kur cilvēki protestē pret ROSATOM bezatbildīgo izvēršanos. Muromas pilsētas iedzīvotāju sīvi pretojas Ņižgorodas AES būvei. Sava veida pilsoniskie protesti notiek pret Ļeņingradas un Kaļiņingradas AES būvi. Starp citu, arī Latvijas valdībai par diviem pēdējiem objektiem vajadzētu teikt savu vārdu.

Kādā ziņā?

Tāpat kā Baltkrievijas AES gadījumā jūs kļūsiet par abu AES draudu un risku patērētāju. Ja jau 2012.gadā norvēģu valdības pasūtītie pētījumi par jaunās Ļeņingradas AES avārijas ietekmi uz Norvēģiju pierādījuši, ka avārijas gadījumā no Cēzija 37 putekļiem cietīs Oslo iedzīvotāji, tad rīdzinieki tos ieelpos dubultīgi.

Bet mūsdienīgās reaktoru aizsardzības sistēmas?

Atomindustrija līdzīgi jebkurai citai komercindustrijai nodarbojas ar pašreklāmu. Viņi izdomājuši tādu terminu kā „pasīvā aizsardzības sistēma". Tas nozīmē atsevišķi novietotas ūdens tvertnes, kas elektrības trūkuma gadījumā (kā Fukušimas AES) ar pašteci vien piepildītu reaktora dzesētājus un novērstu apvalka izkušanu. Galvenais, lai veselas paliktu tvertnes ar reaktoru savienojošām caurulēm. Bet ja reaktoram uzkritīs lidmašīna? ROSATOM sola, ka viņu apvalks izturēs četru tonnu smaga lidaparāta triecienu, bet mūsdienu laineri sver ap 60 - 70 tonnām un aerobusi - 200 - 300 tonnu!

Tagad iesaka celt mazākus - 100 - 500 MW reaktorus 3000 MW milzeņu vietā.

Kāda starpība? Reaktoru pārdošana ir bizness. Ja jums nepatiks viena lieluma iesaiņojums, ražotāji jebkurā jomā piedāvās citu un sastāstīs visādas blēņas, lai tikai pārdotu. Jums svarīgāk apzināties, ka pašlaik ap Latviju aktīvā celtniecības fāzē atrodas seši „parastā izmēra" un „parastās kvalitātes" Krievijas kodolreaktori. Vēl pērn Ļeņingradas AES jaunbūvei no sava svara iebruka nepabeigtais 1200 tonnu smagais kupols. Tātad neviens no ROSATOM būvētajiem kodolreaktoriem nav drošs, bet tie, kurus ceļ, brūk kopā jau pirms uzcelšanas.

Kodolreaktoru celtniecības kvalitāti taču uzrauga starptautiskās atomenerģētikas organizācijas...

MAGATE? MAGATE statūtos paredzēts atomenerģētiku tikai slavināt. Tā neko nav ieteikusi slēgt drošības apsvērumu dēļ, gluži otrādi, izplatījusi patiesībai neatbilstošus mītus. Piesardzīgāka šai ziņā ir Eiropas Savienība, kas vienu otru reaktoru tomēr likusi slēgt.

Tomēr Eiropas Savienībā valda bažas, ka, atteikdamies no atomenerģētikas, zaudēsim savu labklājību.

Privāto labklājību zaudēs tie, kas gūst peļņu no AES celtniecības. Sabiedrība kopumā iegūs. Vismaz Krievijā AES godīgas konkurences apstākļos nav dzīvotspējīgas.

Dzīvotspējīgs toties ir drošas kodolatkritumu glabāšanas bizness.

Droša kodolatkritumu glabāšana, lai ko tā nemaksātu, vēl nav izgudrota. Paraugieties kaut vai uz Pēterburgas jaunās glabātuves projektu līdzās Ļeņingradas AES! Visparastākais metro tunelis mālos, dažu kilometru attālumā no Baltijas jūras. Projektētāji pat nespēj noslēpt, ka šai tunelī uz 300 gadiem novietoto tvertņu saturs agrāk vai vēlāk var nonākt saskarē ar ūdeni.

Vai celtnieki piedāvā arī alternatīvu?

Vēl trakāku! Nerakties mālos un konteinerus ar nāvi apbedīt parastās virszemes tranšejās.

Lai arī Latvijai tuvīnajā Ignalinā kodolatkritumi smukās mucās joprojām stāv zem atklātām debesīm, citās valstīs šiem nolūkiem izmanto klintis.

Zviedri aprēķinājuši, ka arī klinšu glabātuvēs nukleīdu izkļūšanu apkārtējā vidē aizkavētu tikai konteineri ar piecus metrus biezām vara vai zelta sienām. Šā iemesla dēļ viņi pārtraukuši kārtējās glabātuves projektēšanu. Bezjēdzīgi! Man ir arī dati par Vācijas kodolatkritumu glabātuvēm. Tur pirms 63 gadiem bīstamie atlikumi apglabāti pamestās sālsraktuvēs, kas teorētiski nekad neapplūst. Tagad tie paši vācieši izstrādā projektu miljardu eiro vērtībā, lai izpumpētu saindēto ūdeni no radioaktīvā ezera, kas tomēr tur izveidojies.

Vai, jūsuprāt, atomēra, ko par cilvēcei bīstamu uzskatījis arī Andrejs Tarkovskis, noriet?

Daudzas valstis no kodolenerģētikas atsakās. Atomelektrostaciju lielvalsts Francija, balsodama par Fransuā Olandu, faktiski balsoja arī par AES slēgšanu. Viņa politiskajā programmā paredzēts Francijas enerģētisko atkarību no AES drīzumā samazināt līdz 50% pašreizējo 70% vietā. Kodolreaktoru celtniecību patlaban forsē tikai Krievijas ROSATOM un Fukušimas, kā arī Visaginas neveiksminiece - japāņu kompānija „Hitachi". Mēs dzīvojam laikā, kad militārās rūpniecības radītās kodoltehnoloģijas savu mūžu ir nodzīvojušas un pilnīgi atmirst. Jo vairāk notiks referendumu par AES slēgšanu, jo domājošāka kļūs pilsoniskā sabiedrība, jo ātrāk šis process norisināsies.

 

Avots: ir.lv7.janvāris 2013 07:00
Autors: Dainis Īvāns