JaunumiJaunumi

03.11.2015 15:31

A.Tooma: Dzīvo, cik ilgi gribi!

Tā jau gadus desmit – kad strādāju, visbiežāk esmu Rīgā, bet, kad dzīvoju, esmu pie Dižjūras. Tumšajos rudeņos tālajos piejūras ciemos ir jauki, liedagā līdz apvārsnim nav neviena cilvēka, un sunene Irma var skriet, ka ausis vien plīvo. Novembris ir vētru laiks. Jūtos kā veiksminiece, ja vētras laikā esmu Mazirbē, iesākot rudenīgo novembra pārdomu izklāstu, saka zaļā žurnāliste un Latvijas Zaļās partijas biedre Anitra Tooma. A.Tooma vairāk kā piecpadsmit gadus cenšas dzīvot zaļi un mēģina ierādīt to arī citiem.

Pat ja ir vētra un pazūd elektrība, varam silti saspiesties abas ar suneni. Vilnis iekurinājis kamīnu, ik pa brīdim skurstenī ieskrien ragana un iepūš mums sejā dūmus…
Vētra parūpējusies, lai visi lapu koki jau būtu bez lapām, tikai bērzi vēl spītīgi turas. Pat ja diena apmākusies, šķiet, ka bērzu galotnēs iespīd saule. Zaļo krāsu pelēcīgajā ainavā nodrošina galvenokārt skuju koki. Taču arī zemi sedzoša zaļuma joprojām daudz, it īpaši ziemājos vai atālā, sūnās. Priecājoties par tām, var ieraudzīt arī kādu no aukstumizturīgajām ēdamajām sēnēm, teiksim, dūmaino sērsneni, salnas gliemezeni, ziemas celmeni, pat gailenes vēl skaistas, tikai retas.

Sarkanas krāsas pilienus ainavā vietām iemet bārbeļu un bebrukārkliņu auglīši. Sarkanās bebrukārkliņa ogas gan nemēģini ēst, tās ir indīgas! Ja brūklenes un dzērvenes vēl nav dabūjušas salu, tās ir stingras, gardas un kraukšķīgas. Šogad vareni padevušies pīlādži.

Upes nēģi turpina migrēt no jūras uz nārsta vietām. Jo tumšākas naktis, jo aktīvāk šie apaļmutnieki dodas upēs pret straumi, pārstāj ēst, bet nārstos tikai pavasarī. Nārsta periods jau sācies lašveidīgajām zivīm – strauta forelēm, lašiem, taimiņiem. Jūrā turpina nārstot sīgas. Diezgan naski barojas mūsu saldūdens menca – vēdzele, arī citas plēsīgās saldūdens zivis.

Gandrīz visi gājputni jau aizlidojuši. Palikuši pārsvarā nometnieki un klejotājputni. Vēl šur tur kāds no gājputniem – ziemeļu un paugurknābja gulbji, arī zivju gārņi – tie, tāpat kā koši zilie zivju dzenīši, medī seklos ūdeņos. Šurp atlidojuši dažādi ziemotāji, piemēram, lielās čakstes, svilpji un zīdastes. Siltajā sezonā zīdastes mājo taigā, ziemeļu apgabalos, bet, ziemojot pie mums, tās meklē pīlādžu ogas, bārbeļu, plūškoku, ievu, irbeņu un smaržīgo sausseržu augļus, arī ābolus un citus gardumus. Zīdasti nepamanīt nav iespējams, jo daiļais putns nepārtraukti sirsina.

Zīdītāju pasaulē gan pārmaiņu maz. Visi zvēri jau ziemas tērpos – siltākos un gaišākos nekā vasaras sezonā. Pavisam balti paliek tikai sermuļi, zebiekstes un baltie zaķi. Pieaugušie stirnāži turpina mest ragus, bet aļņu buļļi to tikai sāk. Pastaigājoties mežā, turiet acis vaļā – var palaimēties atrast ne tikai ogas un sēnes, bet arī kādu radziņu.

Man vairs nav dārza – negribas maitāt karmu, cīnoties par auglību liesajā piejūras smiltī. Toties atliek daudz laika pastaigām dabā, un, jo vecāka kļūstu, jo augstāk vērtēju dabas māksliniekus – pavisam reti klausos cilvēka radītus skaņdarbus, man labāk patīk jūras šalkas un putnu dziesmas.

Man ir jau divi mazbērni – Bruno un Diāna. Mazie cilvēciņi pilnīgi pārvērtuši manu dzīvi, un es ar dzinējsuņa apņēmību meklēju tuviniekiem produktus, kas audzēti bez pesticīdiem un antibiotikām. Tas atmaksājas – gan bērni, gan pieaugušie esam daudz veselāki nekā agrāk. Protams, tā mēs izputinām medicīnas nozari un aptiekārus, bet, ziniet, kaut kā nenožēloju.

Man vienmēr vajag jaunus izaicinājumus. Pirms pāris gadiem apņēmos, ka nevilkšu sintētisku apģērbu. Nemitīgā plastmasas šķiedru rīvēšanās ar miesu rada organismā spriegumu, izraisa stresu un maitā imunitāti. Tagad drošu sirdi iesaku ikvienam ģērbties zīdā un kašmirā. Nu jau tālā atmiņā laiks, kad staigāju pa visiem ARS stāviem, meklēdama atbildi, kāpēc tik slikti jūtos. Daktere Černišova teica: stress, un izrakstīja antidepresantu. Sen neesam tikušās ar lielisko ārsti, jo nevaru izdomāt iemeslu.

Nē, es neesmu dižturīga – principiāli iepērkos lietoto mantu veikalos, bet par dažiem eiro tur pērku tikai pērles: zīda, kašmira, alpakas, dūnu, lina un citu dabisko materiālu apģērbu. Pat ja nav pēdējais modes kliedziens, valkāšanai mājās ir gana labs. Kad izlasīju, cik veselīgi ir gulēt uz zīda spilvendrānas, uzvilku spilvenam pavecāku zīda blūzi un ticu, ka mati spīd un krunkas izlīdzinās.

No kašmira džemperu piedurknēm šuju mazbērniem bikses, no citām daļām – cepures, šalles, kamzolīšus –, sintētisko apģērbu liegumu ievēro arī tuvinieki.

Apvalkātos kokvilnas kreklus sagriežu strēmelēs un tamborēju ovālus paklājiņus. Tos viegli izmazgāt veļas mašīnā, mazbērni mācās faktūras un krāsas, turklāt beidzot esmu atradusi rokdarbu veidu, kas noder katru dienu.

Šajā gadalaikā aizvien vairāk laika pavadām telpās. Tās vajag bieži vēdināt, jo – šķiet neticami! – istabā nereti ir desmitiem reižu piesārņotāks gaiss nekā ārā. Tāpēc der izvairīties no sintētiskiem materiāliem un skaidu mēbelēm, nelietot gaisa atsvaidzinātājus. Tīrīšanai izmantot ūdeni. Darīt visu, lai putekļu izķeršana būtu viegla. Putekļos saķeras kopā ne tikai diegi un smiltis, bet arī ar pretaizdegšanās vielām apstrādāta mēbeļauduma pūciņas, smaržvielu atliekas un citas indes, ko nemanot ieelpojam.

Manā Rīgas dzīvoklī teju simt podiņos zaļo dažādi istabas augi. Visvairāk ir hlorofītu, tie ir skaisti, viegli kopjami, bet galvenais – lieliski attīra gaisu telpā. Bet vannas istabā lielā bļodā mitinās sliekas, kas kāru muti apēd tējas un kafijas biezumus. Tādējādi mazinu atkritumu kalnus un nav tālu jāiet pēc mēslojuma puķēm.

Pērn apņēmos no virtuves izmēzt plastmasu. Dažādus mākslīgus materiālus ar joni ieplūdina mūsu sadzīvē, apgalvojot, ka viss ir droši. Bet paiet desmit gadu, un zinātnieki zina teikt, kādi draņķi bojā mūsu hormonālo sistēmu. Jā, šie brīdinājumi ir daudz klusāki par reklāmām, kas auro: pērc, pērc! Taču ir vērts ieklausīties.

Plastmasas elektrisko tējkannu nomainīju pret metāla. Plastmasas blenderi – pret tādu, kam stikla krūze. Nekādi tefali, konservbundžas, kas oderētas ar plastmasas plēvīti, nekādas plastmasas krūzītes, bērnu pudelītes, kastītes, dēlīši! Protams, nevar izvairīties no plastmasas iepakojuma veikalos, bet, ja nedarīsim neko, pienāks laiks, kad neviena jauniete nevarēs ieņemt bērnus un aizvien jaunākus cilvēkus pārņems vecuma demence.

Skaudrā realitāte ir tāda, ka savas slimības nopērkam paši par sūri, grūti pelnītu naudu. Tāpēc modri klausos klusajos brīdinājumos un neļaujos reklāmu skaļajiem maldiem. Glābšanās no piesārņojuma ir tikai mūsu pašu ziņā.

Īpaši veļu laikā nākas apzināties – neviens nav mūžīgs. Dalīšos ar savu mīļāko tostu: dzīvo, cik ilgi gribi, un mirsti vesels! Vai tas maz iespējams? Nezinu. Bet tiekties uz šādu mērķi vajadzētu.

Autors: Anitra Tooma, vides žurnāliste, radio raidījuma Zaļais Vilnis veidotāja

Avots: la.lv