JaunumiJaunumi

17.10.2013 14:37

Edgars Tavars: Zāles mūsu izmirstošajai nācijai

Nevienam nav noslēpums, ka katru gadu Latvijā dzimstība samazinās un ir teju divas reizes mazāka par mirstību, turklāt, ja klāt pieskaita vēl aizbraucējus, situāciju saukt par bēdīgu vairs nevar, tā ir KATASTROFA!

ā, tas nav nekas jauns, bet ko darīt? Kad Latvija 1991.g. izcīnīja neatkarību, mūsu bija vairāk nekā 2,5 miljoni, šobrīd – knapi virs 2,0 miljoniem ar stabilu negatīvu dinamiku, jo katru gadu mūsu skaits sarūk par apmēram 21 tūkstoti. Pērn valsti pametuši 11'860 (reģistrētie), miruši - 29'025, bet piedzimuši 19'897. Un bilance gada beigās ir mīnuss 20'988 cilvēki!

Ar pašreizējo dzimstības līmeni Latvijas iedzīvotāju skaits turpinās arvien straujāk samazināties, un jau pēc vienas paaudzes tas sasniegs kritiski zemo līmeni, kas prasīs masveida imigrāciju. Saglabājoties tik zemai dzimstībai, jau pēc dažām paaudzēm Latvijas iedzīvotāju skaits nokritīsies zem miljona un būtībā būs apdraudēts Latvijas pastāvēšanas saturs un jēga. Lielajam imigrantu skaitam latviešu valoda un kultūra pakāpeniski izrādīsies par grūtu un dārgu greznību, no kā vairākums centīsies izvairīties.

Vecais teiciens menše naroda, bolše kisloroda (tulk. no krievu valodas «mazāk cilvēku, vairāk skābekļa»), šoreiz neder, jo kaut vai līdzšinējā Latvijas infrastruktūra (izņemot ceļus) ir būvēta lielākam iedzīvotāju skaitam un rezultātā infrastruktūras izmaksas katru gadu tiek sadalītas uz palikušajiem. Tāpēc nav jābrīnās, ka elektrības cena Latvijā ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā, ka skolas nemitīgi jāslēdz, jo nav skolēnu, ka mazajos lauku ciemos neviens vairs nesūdzas par slikti iztīrītu sniegu ziemā, jo tur gluži vienkārši vairs neviena nav. Un tas ir tikai viens piemērs situācijas ilustrācijai.

Skaidrs, ka šajā situācijā nelīdzēs vairs pāris latu pielikšana pie ģimenes pabalstiem, vai nodokļu atvieglojums dažu % punktu apmērā par apgādājamo, jo tas situāciju neatrisinās, tas neko nestimulēs. Ir jāgrib pieņemt un jāpieņem operatīvs lēmums ilgtermiņa plāna ieviešanai, lai glābtu mūsu nāciju, un risinājums ir! Tas varbūt nebūs ļoti populārs un patīkams, bet tas arī nav «nepaceļams» lēmums un vietējiem politiķiem (izņemot eirokrātus) tas pat varētu būt pieņemams! Turklāt tas nav nekas unikāls, jo valdības kuluāros jau izskanējis kā «iespēja», tomēr politiskās drosmes trūkuma dēļ netiek piedāvāts.

Tātad, katrai ģimenei (kam nav nelabvēlīgās ģimenes statuss) par katru jaundzimušo valsts izmaksā vienreizēju pabalstu 2000 euro apmērā paralēli līdzšinējiem pašvaldību un valsts atbalstiem!

Tas būtu iespējams, ja Valsts savu budžeta deficītu palielinātu par 1% (arī tad tas būtu stipri mazāks, kā vidējais Eiropā, tāpat kā ārējais parāds būtu mazāks par vidējo), iegūstot ap 70 miljoniem eiro, ko novirzīt minētajiem «piedzimšanas pabalstiem». Un tieši šāda summa būtu nepieciešama ik gadu, ja dzimstība izlīdzinātos ar šī brīža mirstības rādītājiem.  Ļoti vienkārši, nekā sarežģīta!

Ja kādam šķiet, ka 70 miljoni eiro ir neiespējama summa, tad atgādināšu, ka līdzīgu naudas apmēru mēs nupat samaksājām Liepājas Metalurga kreditoram. 70 miljoni ir daudz mazāk, nekā mēs pazaudējām Krājbankā, Parexā un uzbūvēto tiltu pārmaksātajos kredītprocentos. Piedevām ar viena Eiropas glābšanas plāna minimālo iemaksu 200 miljoni € mums pietiktu gandrīz trim gadiem.

Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks galēji izlemts šajā gadsimtā un vai šajā laikā mēs spēsim pierādīt, ka varam nodrošināt šīs zemes minimālu aizpildīšanu ar saviem pēcnācējiem, radot pietiekami daudz savas kultūras nesējus un attīstītājus. Būtībā tas izšķirsies jau tuvākajā paaudzē - nākamos 25 gados. Ja šajā laikā latvieši savus demogrāfiskos ieradumus nespēs mainīt, tad nostiprināsies lavīnveida samazinājums, un līdz 21. gadsimta beigām latvieši Latvijā paliks par niecīgu minoritāti, kuras valodas un kultūras saglabāšanas iespējas būs praktiski nereālas.

Līdzīgi izzūdošu tautu piemēri nav tālu jāmeklē - šodien ir palikuši vien tikai daži cilvēki ar dzimto lībiešu valodas prasmi, un lībiešu valoda ikdienā praktiski vairs nekur netiek lietota. Cik daudz latviešiem ir žēl par lībiešu tautas, valodas un kultūras iznīkšanu? Tikpat maz būs to, kas mēģinās latviešu valodu saglābt dzīvu jau pēc viena gadsimta.

Mums vēl ir dots laiks un iespēja – vesels gadsimts! Vai pratīsim to izmantot un saglabāties?