JaunumiJaunumi

26.08.2019 15:15

"Es ilgi nezināju, kas man vainas!" - Anitra Tooma atklāti par veselības problēmām un dzīvi

Patiesību sakot, pat grūti iedomāties, kāda būtu mūsu sabiedrība bez vides žurnālistes un žurnāla “Vides vēstis” galvenās redaktores Anitras Toomas. Daudzu gadu laikā viņas devums ir bijis tik liels un vienlaikus arī – tik pašsaprotams. Anitra ir bijusi tieša, šerpa un pat nejauka. Bet nu viņa atzīst: “Esmu kļuvusi mierīga. Man viss patīk. Ja nepatīk, meklēju attaisnojumu, kāpēc tā notiek. Man nav kategorisku iebildumu. Es vairs nevienam neko uzstājīgi negribu ieteikt. Bet pirms gadiem desmit es biju pilnīgi citāda!”

Kas tev visvairāk patīk tavā dzīvē?

Pārmaiņas. Tas, ka mana dzīve nenotiek vienā vietā. Bet ir sadalījusies šeit, laukos, un pilsētā. Un tāda mana dzīve ir bijusi vienmēr. Agrāk man bija māja pie Cēsīm, Kvēpenē. To meitai esmu atdevusi pūrā. Toreiz braucu uz Cēsīm strādāt, bet nedēļas beigās atgriezos Kvēpenē. Man nekad dzīvesbiedrs nav bijis pilsētnieks. Un šeit, Mazirbē, es vispār varētu dzīvot arī ilgāk. Te man neapnīk. Bet pilsētā noteikti nevaru ilgāk par nedēļu, pusotru. Tad man paliek ļoti slikti. Es kļūstu burtiski nešpetna.

Un vēl man patīk, ka es vienmēr atrodu kaut ko jaunu, kam pievērsties. Man vienmēr ir kāda jauna aizraušanās. Un tad, kad kādu gadu nav, es sāku uztraukties: vai tiešām vecums ir klāt? Kāpēc mani nekas neaizrauj? Tā es vienu laiku ļoti aizrāvos ar tauriņu fotografēšanu. Gadus piecus cītīgi bildēju, tiesa, tikai dienas tauriņus. Naktstauriņiem klāt neķēros, to ir 3000 sugu, pat nemēģināju iemācīties. Bet dienas tauriņu ir mazliet vairāk nekā 100 sugas – esmu tikusi līdz astoņdesmit. Un tagad pat vairs neeju ar fotoaparātu. Ieraugu, nosaucu skaļi sugu – un eju tālāk priecīga, ka esmu pazinusi. Laimīga, ka man ir atklājusies vēl viena jauna pasaule. Tagad strādāju arī Rīgas dārzos un parkos, tāpēc nu fotografēju un mācos kokus. Tos eksotiskos. Jau varu vest paziņas ekskursijās, jo zinu, kur ziedēs burvjlazda, kizils, sniegpārsliņu krūms un citi. Zinu, kad lapegles zied un ka tām ir sievišķie čiekuri un vīrišķie “putētāji”, ko agrāk nemaz nebiju pamanījusi. Atkal viena jauna pasaule. Pa vidu bija visādi rokdarbi aumaļām.

Bet tev ir bijuši arī posmi, kad liekas, ka dzīve ir apstājusies?

Jā.

Un kā no tā tiki ārā?

Nekā īpaši nekārpījos, nogaidīju. Pat nezinu, kāpēc tā bija. Un ik pa brīdim jau uznāk dienas, kad liekas, ka tas vecums klāt un varbūt tiešām nekas jauns vairs neaizraus. Un tālāk dzīvošu tā… kā parasti cilvēki. Kuriem ir tādas perfektas, dzidras mājas. Kas nav aizkrautas ar hobijiem paredzētajām lietām. Es vienkārši nesen biju tādā mājā. Likās tik skaisti, tik forši. Prasīju saimniecei: bet vai jums ir kāds hobijs? Nē. Viņa tikai grāmatas lasa. Ar lasīšanu laikam arī var tik dzidru mājokli dabūt. Bet man tā nesanāk. Nesen iekārtoju kumodi, kur katrā atvilktnē saliku visu sagādāto pa rokdarbu veidiem. Vienā atvilktnē man ir viss celošanai, citās – pērļošanai, šūšanai, adīšanai un tamborēšanai. Celošana nav tas pats, kas ceļošana, bet senākais jostu aušanas veids. Un, ja nu es vēl sagribēšu celot?

Ja gribēšu aust – te man ir stelles, tur arī ir stelles. Ja vajadzēs šķetināt dziju – tur man ir ratiņš. Gribēšu šūt – te man ir manekens, tur šujmašīna. Visas atvilktnes pilnas. 

Kāpēc ir brīži, kad neinteresē nekas?

Tu pati pirms sarunas teici, ka cilvēka atmiņa transformējas un atsijā notikumus pa savam. Atceras pa savam un arī tikai to, ko grib atcerēties. Un es arī nedomāju par to, par ko negribu domāt. Bija laiks, kad ķermenis ar mani lāga nesatika. Bet kāpēc – nezinu. Un pat negribu par to domāt, atcerēties. Tāpat kā es tagad nemaz nespētu neko jēdzīgu pastāstīt par saviem bijušajiem vīriem un brūtgāniem.

Nodzēsušies?

Jā. Un nav tā, ka braucu cauri Pāvilostai un birdinu asaras, cik forši bija. Vai aizbraucu uz Kvēpeni, un atkal līst asaras. Nē. Es vispār nekā no tā neatceros.

Reiz eju pa ielu, skatos – ielas otrā pusē tāds foršs vīrietis! Pieeju tuvāk – ak, tas taču manu puisīšu tēvs! Cilvēks, kas manā dzīvē bijis nozīmīgs. Es viņu bez brillēm nepazinu, bet joprojām uz viņu noreaģēju. Un, ja es viņu tagad satiktu atkal, es uz viņu atkal noreaģētu tātad. 

Bet tev tagad ir Vilnis. Nav žēl, ka nesatikāties agrāk?

Mēs ar Vilni esam par to runājuši. No vienas puses, mēs varētu bēdāties, ka satikāmies tikai pirms desmit gadiem. Un ka iepriekšējās attiecības nav bijušas tik ļoti veiksmīgas. Un ka arī sāpinošas ir bijušas. Bet, ja būtu satikušies jaunībā, mēs droši vien būtu pamanījušies saplūkties.

Bet varbūt nebūtu?

Būtu, būtu! Jaunībā cilvēkus plosa hormoni. Es tagad saprotu, cik bieži esmu rīkojusies stulbi PMS iespaidā. Kāpēc pēkšņi kaut kas uznāca un bija jāsadedzina visi tilti tik neatgriezeniski. Man reāli bija mainīta apziņa. Ja toreiz būtu sapratusi, ka mani vada PMS, es būtu paskaidrojusi, man būtu piedots. Bet tad cilvēki vienkārši uzskatīja, ka esmu viens nešpetns bābietis. 

Un cik ilgi tevi tie hormoni plosīja?

Var jau būt, ka vēl tagad plosītu. Vienkārši Vilnis ir tāds… Viņš vispār mani nesatracina. Bet tas prāts viņam arī ir tik’ tagad, agrāk nemaz neesot bijis. Toties tagad viņš uz visu, ko saku, atbild ar “Jā, mīļā!”. Vienmēr viņš saka to savu: “Jā, mīļā!” Un es nesatrakojos. Faktiski visu laiku esmu normāls cilvēks. Ja man kas sāp, tad paskaidroju, ka esmu tādu neapmierinātu seju, jo man vienkārši fiziski sāp. Tāpat dara viņš. Un es uzreiz saprotu, ka viņš nedusmojas uz mani, bet uz sevi – par to, ka sāp.

Bet par to “jā, mīļā” es gribu vēl parunāt. Jo tik daudzas attiecības tiktu saglābtas, ja cilvēki spētu tos vārdus pateikt. Tas nenozīmē, ka Vilnis vienmēr dara, kā es gribu. Viņš tikai mani lieki netracina un pasaka tos vārdus. Viņš nesaka: “Aita tu tāda!”, to es pati pēc brīža saprotu un domāju: “Cik labi, ka neviens nepamanīja, kāda es biju aita!” 

Kas tevi tracina? Mani, piemēram, tracina, ja iesnas saista ar nepareizu domāšanu, bet galvas sāpes kreisajā puslodē noraksta uz nesakārtotām attiecībām ar tēvu.

Jā, tas arī mani tracina. Es, piemēram, jaunībā nokritu no zirga. Un mugura man sāp tieši tāpēc. Nevis tāpēc, ka man būtu trūcis tēva atbalsta. Tēvs vispār ir bijis manas dzīves svarīgākais cilvēks un lielākais atbalsts. Tāpēc tādi murgi mani tiešām kaitina! Nav tām sāpēm sakara ne ar tēvu, ne ar bailēm no nākotnes. Kuram vispār nav bail no nākotnes – parādiet man tādu cilvēku!

Bet tā muguras sāpe ar gadiem nāk aizvien vairāk virsū. Un neko es tur vairs nevaru mainīt. Tas bija viens mirklis, un kritiens. Tāpēc jauniem cilvēkiem nebeidzu atkārtot: nededziniet sevi no abiem galiem! Skatos uz tiem jaunajiem cilvēkiem, kas met salto un lido pa gaisu…. Nu, kāpēc kaut kas tāds jādara? Vai tiešām viņi grib, lai dzīve pēc iespējas ātrāk beidzas? To augumu taču vēl vajadzēs.

Kādi veselības pārdzīvojumi vēl tev bijuši jāpārdzīvo?

Pirms padsmit gadiem man izgrieza dzemdi. Tur bija mioma. Un ziniet, es esmu ļoti priecīga par to! Jo man visu mūžu bija dzelzs trūkums organismā. Pusi mēneša es dzīvoju bez spēka un otrā pusē mēģināju apdarīt to, ko nevarēju izdarīt bezspēkā. No miomas mans vēders bija tāds, ka cilvēki prasīja, vai esmu stāvoklī. Kad atklāja miomu, dakteri prasīja, vai vēl plānoju dzemdēt. Bet es pēc trim bērniem tiešām vairs noteikti neplānoju dzemdēt. Man pat bija noliegts dzemdēt, un es dzīvoju pastāvīgās bailēs, ka tik nepalieku stāvoklī. Ārsti ieteica dzemdi izoperēt. Sakot, ka tas ir tikai ādas maiss, kas vajadzīgs bērnu iznēsāšanai. Un, ja es bērnus vairs neplānoju, tas ir jāņem ārā. Un es ļāvos dakterei Daigai Baranovskai, viņa joprojām ir mana daktere. Es to izdarīju, un mana dzīve atvērās jaunai lapai!

Un nekādu psiholoģisku spazmu, ka bez dzemdes esi mazāk sieviete?

Nē. Ko es gan neteiktu par bijušo vīru, ar kuru, tiesa, attiecības tāpat zuda. Es arī neuzbāzos ar jautājumiem, vai bez dzemdes mani mīl mazāk. Bet man pašai noteikti nebija nekāda dzemdes trūkuma organismā. Iedomājies, cik forši – nav mēnešreižu! Drošs sekss. Ideāli! Beidzot es varēju nebaidīties. Pēc operācijas es to ieteicu visām, lai cik jocīgi tas skanētu. Protams, tas ir ārsta un katras sievietes pašas individuāls lēmums. Es arī nekaunos par to runāt, ja tas spēj dot iedrošinājumu kādai citai sievietei. Jo es arī, protams, nervozi guglēju pirms operācijas. 

Otra operācija bija žultspūslim. Tas bija tā iekaisis, un daži akmeņi arī bija, ka nācās atvadīties, to izgriežot. Tam jau mierīgāk ļāvos. Dakteris teica: “Astoņdesmitgadīgas tantiņas ar tik iekaisušu žultspūsli es nekad neesmu saticis. Bet astoņdesmitgadīgas tantiņas ar izgrieztu žultspūsli es esmu saticis.” Sapratu, ka gribu būt astoņdesmitgadīga tantiņa. 

Tagad zini, kāpēc žultspūšļi iekaist?

Par citiem nezinu, bet manējais, iespējams, tāpēc, ka es agrāk nekad neēdu brokastis. Un vispār ļoti reti ēdu. Visādos “gudrajos padomos” lasu, ka jāēd bieži un nelielām porcijām. Tas man tagad šķiet labs ieradums.

Bet es ilgi nesapratu, kas man vainas. Un vainoju dažādus pārtikas produktus. Vainoju nepanesamības, alerģijas, pesticīdu atliekas, konservantus, krāsvielas – visu vainoju. Tiklīdz ko ieēdu, tā palika nelāgi. Taču vaina nebija pārtikā, bet žultspūslī.

Tagad tu nevari sēnes ēst, vīnu dzert.

Bet pirms tam es vispār neko vairs lāga nevarēju ēst! Biju resnāka, pareizāk sakot, uzburbusi. Bet tagad esmu zaudējusi svaru, labāk izskatos. Un arī ēst vairs tik ļoti negribas.

Ko tu tagad noteikti nevari ēst?

Olas. 

Ārsts iedeva sarakstu ar produktiem, ko nevari?

Tas bija pirms četriem gadiem, vairs neatceros. Zinu, ka olas nevaru. Vienkārši nepanesu. Un arī treknu lasi kārtīgi saēsties nevaru. Jā, un alkohola nepanesamība parādījās, par ko esmu ļoti priecīga.

Bet tev bija arī stāsts par to, kā alkoholu vairs negribējās pēc viena dzīvesstāsta uzrakstīšanas.

Jā, pirms sešiem gadiem rakstīju sēriju par Latvijai nozīmīgiem cilvēkiem. Un es pieķēros Eduardam Svirlovskim. Viņa mājā ir uzņemta daudzsēriju filma ”Saplēstā krūze”.  Viņš arī, starp citu, bija tas cilvēks, kurš atveda uz Latviju pirmo latvāni. Viņš bija farmagnosts. Īgņa, kas dziļā vientulībā pētīja augu un zāļu sastāvus, bet apprecējās vien teju 60 gadu vecumā. Vēl viņš bija ļoti taupīgs, un kumodē viņam bija ieslēgta pudele laba dzēriena. Un tad, kad pie viņa ieradās augstskolas profesori, viņš katram esot ielējis mazu pirkšķīti, pudeli atkal ieslēdzis un teicis: “Tā draudzība, kas uz alkohola balstīta, nav nekāda draudzība!” Šo esmu pamanījusi: kā par kaut ko uzrakstu, tā tas notiek arī manā dzīvē. Nu, un pēc šā stāsta es sāku just, ka vairs negribu dzert alkoholu. Agrāk man tādu problēmu nebija. Es gan gribēju, gan daudz panesu un šajā sakarā mazliet bažījos, kā nu mans mūžs beigsies. Vienmēr bija iemesls iedzert: no lieliem priekiem un varenām bēdām, tāpēc, ka garlaicīgi, un tāpēc, ka daudz jāstrādā. Tāpēc, ka nav jāstrādā. Un tāpēc, ka vajag iedvesmai.

Iemesls iedzert atrodas vienmēr. Taču pēkšņi šis nevainīgais Svirlovska citāts gluži vai mistiski mani izārstēja no alkohola lietošanas. Bet žultspūšļa izgriešana pavisam pielika punktu.

Par alkoholu man gan ir vēl viens stāsts. Man ir tāda paranoja – mans adatu dakteris un glābējs Raimonds Puksts gan uzskata, ka tā nemaz nav paranoja, – ka tad, kad es iedzeru rūgstošos dzērienus – alu vai vīnu, vai, nedod Dievs, dzirkstošo vīnu –, tad trešajā dienā man vienmēr sarauj muguru. Un, tā kā pēdējā muguras epopeja man beidzās gandrīz ar paralīzi, tad es ļoti baidos eksperimentēt. Vieglāk ir nedzert, nekā palikt nespējīgā guļošā stāvoklī. Nav jau mirstamā vaina tā nedzeršana. Tikai ballītēs jūt: kad visi aiziet “mērkaķī”, tad paliek bēdīgi un arī garlaicīgi. Bet interesanti: kad pati vairs nedzeru, izrādās, ka tik daudzi apkārt arī nedzer! Un arī ciemos vairs neviens nebrauc ar pudeli. Un tik normāli izrunājamies, izsmejamies, tējas dzerdami.

Reiz izlasīju, ka cilvēce sabruks no muguras: vienkārši atgriezīsies gluži vai četrrāpus stāvoklī atkal. Ko tu esi atklājusi, kas palīdz tavai mugurai? 

Mans pirmais augšāmcēlējs ir jau pieminētais dakteris Puksts. Bet pirmajā reizē – tas bija jau pirms gadiem trīsdesmit, kad nokritu no tā nelaimīgā zirga, – man palīdzēja dakteris Artūrs Tereško. Jā, tas pats, kas tagad slavens ar savām tējām. Viņš savulaik Cēsīs bija adatu dakteris. Un viņš ar savām adatām mani uzcēla tā, ka septiņus gadus turējos. Bet tad pārcēlos uz Rīgu, un Tereško mani nosūtīja pie Puksta. Puksts ir interesants ar to, ka tad, kad man vēl bija radio raidījums, viņš manu veselības stāvokli noteica pēc manas balss. Vienkārši klausoties radio. 

Beidzamajā muguras lēkmē es sapratu, ka nu ir viss… No zālēm vispār nebija nekāda uzlabojuma. Bija jābrauc uz Rīgu. Vilnis mani iekrāmēja mašīnā un burtiski aiznesa pie Puksta. Un pēc pāris dienām es jau varēju pati pārvietoties un tikt ar sevi galā. Bet pie Puksta ir tā, ka es pie viņa aizbraucu un visu pastāstu. Arī to, ka man acis lāga nerāda, garastāvoklis nomākts, elkonis sāp vai kas nu vēl. Redzi viņš man ļoti veiksmīgi “atdūra”. Un ar depresiju tika galā. Un ar muguru arī. Protams, tas nenotiek ar vienu reizi. Piemēram, pavasarī, braucot ceļojumā uz Franciju, vajadzēja iziet desmit seansus. Vingrot vajag, ko es nedaru. Dārgo korseti gan nopirku.

Kas ir dārgā korsete?

Tāda par 80 eiro. Un ir tā vērts, forši savelk mani kopā. Uzvelku, kad sāpe iesmeldzas vai kad vairākas stundas ar mašīnu jābrauc. Vai kad eju uz dārzu strādāt. Vasarā gan cepina. Un tad es aizdomājos: varbūt ne velti bija daudzi gadsimti, kad augstdzimušie valkāja korsetes? Un ka tas nebija tikai skaistumam, bet muguras saturēšanai. Un nevajag jau iežmiegties tā, ka acis spiežas ārā. Un tu pareizi teici, tās muguras vainas jau ir mūžīgas. Tas ir bijis vienmēr, jau kopš piecēlāmies vertikāli uz divām kājām. Un nav tā, ka tagad mums ir muguras problēmas tāpēc vien, ka sēžam pie datora. Tā vienmēr bijis, tikai agrāk stiepa ūdens spaiņus govīm un cēla pilis kalna galā bez tehnikas. 

Cilvēkam vienmēr bijis kāds apdraudējums. Un es pat nezinu, kā būtu jādzīvo, lai viss būtu baigi droši. Man patīk Viasat vēstures kanālā skatīties, kā senos laikos karaļi dzīvojuši. Brīnumu lietas! Piemēram, viņi tā ēduši cukuru, ka visiem bija melni, izpuvuši zobi – tas bija modes kliedziens. Jo cukuru varēja atļauties tikai bagātnieki. Un tie, kam nebija pietiekami melni zobi, esot tos iezīmējuši.

Tu esi smaidīga, priecīga. Pat balss tev ir tāda priecīga. Bet internetā klejo interesanta bilde, kurā kopā saliktas slavenības, kas depresijā beigušas dzīvi pašnāvībā, – un visi kā viens plati smaida.

Tagad soctīklos diezgan labi varu “diagnosticēt”, ka cilvēkam ir psihiskas problēmas vai depresijas. Pati savus garastāvokļus un vispār stāvokļus publiski neizrādu. Neatļaujos. Īpaši, kopš man izgrieza žultspūsli. (smejas)

Šopavasar Pēteris Apinis mani bija uzaicinājis uz Ārstu biedrības Veselības gada balvu. Un man arī pasniedza balvu par Par nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības izglītošanā. Balvu saņemot, tā arī teicu: “Kad jūs man pasniedzat balvu? Kad esmu parasts cilvēks bez sava radioraidījuma un jūsu kolēģi man izgriezuši vienu no galvenajiem darbarīkiem – žultspūsli. Un kad es vairs neesmu piekasīga un indīga.” Manī vairs nav nekādas tieksmes kādam indīgi “uzbraukt”. Mēs ar Vilni varam mājās nosmiet, bet publiski es vairs cilvēkiem nemetos virsū. Pirms operācijas es to darīju regulāri. Kaut ko noķērcu, kaut ko nosmēju. Jā, biju daudz populārāka, sekotāji soctīklos vairojās ļoti ātri. Tagad es padomāju trīsreiz, ko un kā teikt vai rakstīt. Kopš mans darbs ir arī Rīgas dārzu un parku publicitātes uzturēšana, es redzu to otru pusi: piemēram, kad cilvēki vienkārši sliktā garastāvoklī burkš par, viņuprāt, nepareizi veidotām puķudobēm. Un tad liekas: mums ir dažādas acis? Mūsu dārznieki taču prot tās kopt, tās IR skaistas! Mūsējie brauc pieredzes apmaiņas braucienos, redz, kā mainās dārzu mode, kā citur pasaulē strādā. Bet pie mums daudzi joprojām grib “austrumu tipa” kārtīgi cirptas dobes un apsmej dabīgāka skata faktūrdobes. Pašlaik cenšamies panākt izmaiņas normatīvos, lai zāle nebūtu tik bieži jāpļauj, pašvaldības policijai tas viegls darbiņš – sodīt par sprīdi garu zāli, nevis huligānismu.

Un tad es tā skatos visā šajā uz sevi un saprotu, ka esmu kļuvusi mierīga. Es vairs nevarētu būt rokošais, asais žurnālists. Man viss patīk. Ja nepatīk, meklēju attaisnojumu, kāpēc tā notiek, kāpēc tā runā. Man nav kategorisku iebildumu. Es vairs nevienam neko uzstājīgi negribu ieteikt. Bet pirms gadiem desmit es biju pilnīgi citāda!

Kas dzīvē notiek pa īstam, un kas laižams pāri kā joks, pa virsu?

Kad viss ir labi, cilvēks daudz nesatraucas. Kad ir slikti, sāc lūgt Dievu, mest krustus, skaitīt Tēvreizi. Tad iet pie dziedniekiem. Dedzina svecītes.

Tu taču arī dedzināji čekus.

Joprojām tos krāju burciņā. Bet ne lai piedalītos VID loterijā. Dažreiz es joprojām tos sadedzinu, bet tam nepieeju tik “nopietni” kā tad, kad man gandrīz vispār nebija ienākumu. Tad gan es cītīgi dedzināju. Un kas to lai zina, varbūt tāpēc situācija uzlabojās. (smejas)

Kad paliku bez sava radioraidījuma, man nebija priecīgs garastāvoklis, maigi sakot. Mazliet pat sajūta, ka dzīve tā kā sabrūk. Ka nekas vairs neesi. Jo tava galvenā rupora – tava raidījuma – vairs nav. Tie bija divdesmit gadi. Es, protams, jau biju arī šausmīgi nogurusi katru nedēļu sagatavot raidījumu ar trīs dažādiem sižetiem. Tagad iet otrais gads bez raidījuma, un man vēl nav pietrūcis tā darba. Bet toreiz likās, ka viss ir beidzies.

Taču es neatbildēju, ko darīt, kad iet grūti. Kad pieķeras visādiem brīnumiem. Šogad es, būdama ne tajā labākajā fiziskajā un garīgajā formā, izdomāju braukt ceļojumā. Draudzenes pierunāja, solot, ka man patiks. Ka nebūs pilsētu, būs tikai lauki un daba, un Pireneji. Mēs nogājām dažus Santjago ceļa posmus, redzējām tik skaistas baznīciņas kalnos. Uzvedos visur kā paredzēts: baznīcās metu krustus ar ūdenī samērcētiem pirkstiem. Ne nu šausmīgi ticēju, nekā. Katru rītu arī iedzēru pretsāpju tableti, lai nepadarītu sev ceļojumu sāpīgu. Plus mildronātu, lai varētu ņipri paiet. Iespīlējos korsetē. Atbraucu no šā ceļojuma, un man vairs nebija depresijas pazīmju, un mugura arī liekas mierā. Kaut pēdējos divos gados man ir bijušas ļoti melnbaltas depresijas. Kad Latvijas Radio “noņēma” manu radioraidījumu, man viss mugurkauls noreaģēja uz to no viena gala līdz otram. Es jau varēju izlikties, ka mani tas nesatrauc. Bet iekšā taču vārījās. Pārdzīvoju. Bet pēc tā svētceļojuma dzīvei pavērās atkal citas krāsas. Kaut mēs jau pat negājām kā svētceļojumā, gājām kā izklaidē, nekādus brīnumus negaidot. Un draudzenes jau man arī tādas jestras. Uzkāpjam klostera kalnā, iedzeram pa malciņam kalvadosu, noskurināmies: “Oh, stiprs kā mūsu ticība!” Bet pēc tam man tomēr likās, ka pie manas atdzīvošanās tas ceļojums pie vainas. Mēs apmeklējām tikai spēka vietas. Negājām uz cietokšņiem un cietumiem – tur, kur nelaimes bijušas un sāpes. 

Mēdzu cilvēkiem intervijās jautāt, vai viņi paši sevi par dzīvesbiedriem izvēlētos. Un man par lielu pārsteigumu parasti atbilde ir: jā. Vai tu pati sevi par dzīvesbiedri izvēlētos?

Jā.

Tagad vai arī agrāk?

Kad man dzīvē bija tumšais periods un kad es gaidīju to savu īsto un pat viņu medīju, es brīnījos: nu, kā var mani negribēt? Kā var mani neizvēlēties? Ar mani taču ir tik interesanta dzīve! Visādi ceļojumi. Notikumi. Es labi gatavoju ēst, galu galā. Un vienmēr kaut ko izdomāju, ar mani nav garlaicīgi. Es negaidu, lai vīrietis mani izklaidē, un negaidu, lai mani uztur. Tieši otrādi, es vienmēr domāju: ko es tev došu, ko es tev sagādāšu.

Jā, bet tu to visu agrāk darīji pāris gadu ciklā, un pēc tam sekoja šķiršanās.

Jā. Jo tas visus vīriešus kaitina. Viņiem vajag kaut kādas citas sievietes. Varbūt tādas kuslas. Es jau gribētu iedomīgi teikt: tādas pelēkas peles. Bet es arī tā vairs nesaku. Ka citas nu ir tik pelēkas, bet es tik forša, tik kolosāla! Jo tās cilvēku attiecības ir tik neizskaidrojama mijiedarbība.

Mēs ar Vilni satikāmies tieši pirms desmit gadiem. Pēc Jāņiem, kuri, kā man likās, man bija galīgi neizdevušies. Man toreiz vispār likās, ka visa mana dzīve ir neizdevusies. Bet jau tajos pašos Ziemassvētkos meita man teica: “Kopš tu esi kopā ar Vilni, tu esi kļuvusi par labāku cilvēku.” Tā ir tā mijiedarbība. Piemēram, man Babītē ir kaimiņiene, kas manī pamodina zvēru.

Es pat nezināju, ka tā spēju lamāties pretī! Bet viņa kliedz uz mani, un pēkšņi es varu brēkt pretī. Tā arī ir mijiedarbība.

Un, kā tas notiek, es nezinu. Viens atrod savu cilvēku ar pirmo piegājienu. Cits vecumā pēc piecdesmit vai vēl vēlāk. 

Tu sarunās allaž kaut kā pamanies atgriezties pie Viļņa. Tātad – tas ir tas, uz ko tu gribi koncentrēties, kas tev ir svarīgs.

Nu ja. Tāpēc es arī nebraucu uz Rīgu sniegt šo interviju, bet tev bija jābrauc pie manis. Man ir svarīgi būt te. Būt ar Vilni. Man ir dārgs tas laiks, ko pavadām kopā. Es pusotru nedēļu nebiju te Mazirbē, un manas baterijas bija tukšas. Vilnis katru dienu man pasaka, cik es esmu smuka. Un cik labi, ka esam kopā. Un tā desmit gadus. Katru dienu.

Labākās zāles.

Bet zini, kā mēs satikāmies? Es atbraucu te, kad man bija depresija. Ar sajūtu, ka dzīve ir pagalam. Un ka nekad nekā vairs nebūs. Un domāju: nu, vismaz jūru man vēl vajag satikt. Un kur vistuvāk ir īsta jūra, nevis līcis? Mazirbē. Vilni reiz biju intervējusi, piezvanīju un prasīju, vai varu atbraukt. “Jā, protams, brauc šurp!” Es saku: bet man ir baigā depresija. “Nekas,” viņš teica, “brauc – tiksim galā ar tavu depresiju!” Un tur nu viņš nebija melojis. Astoņus gadus es nezināju, kas ir depresija. Līdz brīdim, kad mani mīļie darbi zuda un es atkal tajā iekritu. Tagad domāju, ka varbūt man tā depresija bija arī kā blakne no pretsāpju zālēm Dicloberl, kas man tika izrakstītas un kuru instrukcijā visā tajā garajā penterī kā blakne bija arī depresija ierakstīta. Tagad es lietoju Ketanov, un šīm zālēm viena no blaknēm ir eiforija. Un vēl jau ir tā, ka, ja izārstē sāpes, tad arī depresija zūd. Sāpes un depresija iet roku rokā.

Liela dzīves daļa ir bērni, attiecības ar viņiem un mazbērniem. Pastāstīsi par šo savu dzīves sadaļu?

Kad biju jauna, kontracepcija bija svešvārds. Un es paliku stāvoklī, līdzko kāds uz mani ciešāk paskatījās. Meita man piedzima 20 gadu vecumā. Iekritu ar pirmo reizi. Tā ka ar plānošanu maniem bērniem nav nekāda sakara. Anete piedzima, un es domāju: kad viņai būs 20, man būs jau 40, es būšu veca vecene. Tagad man ir 57, un es galīgi nejūtos kā vecene, bet, aizbraucot uz 3x3 nometni, dzirdēju viedokli, ka esmu jau gadus divdesmit kā iekonservēta. 

Meitiņa man piedzima ļoti agri, tā kā nekāda ideālā māte es nebiju. Man pat vīramāte mēģināja viņu atņemt. Un es, varētu teikt, nozagu viņai savu bērnu. Tur bija īsts meksikāņu seriāls, bet ko nu vairs par to.  Puisīši – Jumis un Dainis – man ir no otrā vīra. Kad viņi bija skolas vecumā, es rāpos pa karjeras kāpnēm un viņus audzināja viņu tēvs, es maksāju alimentus. Tā ka es nebiju nekāda ideālā māte, ne tuvu. Bet tagad es dzimšanas dienās no bērniem saņemu apsveikumus, ka esmu vislabākā mamma. Un par to man laikam arī ir tas lielākais prieks dzīvē. Jo varēja būt citādi. Bet mums ir labas attiecības. Abi puikas dzīvo ārzemēs. Jumis Vācijā studē antīko vēsturi. Dainis vairākus gadus dzīvoja Polijā, nupat atgriezās atpakaļ Latvijā. Ceru, ka uz palikšanu.

Kad Anetei piedzima Bruno, man bija sajūta, ka manī beidzot nostrādā mātišķie hormoni. Ar mazdēlu mums ir ļoti cieša saikne. Pēc pāris gadiem piedzima Diāna, viņa vairāk turējās pie mammītes, bet nu meitiņai jau pieci gadi un mūs vieno tieksme pēc rokdarbiem. Diāna nepagurusi ver krelles, viņai iznāk tik skaisti, ka nu jau dodu arī dārgos akmeņus, izdomājam kompozīciju, un mazie pirkstiņi visu izdara labāk par mani. Beigās es tikai izveidoju aizdari.

No kā tavas acis kļūst miklas, un par ko tu raudi?

Visgaužāk raudu, kad iedomājos par savu tēti Viljaru, viņš nomira pirms vairākiem gadiem, kad soctīklos izlasu, ka kādai draudzenei nomiris sunītis, un tad, kad rāda sižetus, kur dara pāri bērniem.

Tev ir diezgan plašs zāļu tēju plaukts. Tas tev vienkārši ir hobijs – vākt un žāvēt –, vai tu tiešām sajūti to pozitīvo iedarbību? Un kuras zāļu tējas ir tavējās?

Mana tēja Nr.1 ir ivan chai. Ugunspuķe. Tā sola, ka paplašinās galvas asinsvadus, un to es tiešām arī sajūtu. Tā vaina man ir iedzimta, no tā man reiba galva, un pat ciešāku cepuri galvā nevarēju uzvilkt. Pat soma nedrīkst uz pleciem spiest, citādi reibst galva. Kad uzgāju ivan chai, es burtiski pēc tās tējas tiecos. Un man joprojām gribas šo tēju dzert, jo tā man dod radošo pacēlumu. Jo, godīgi sakot, mūžīgi jau ir tas slinkums.

Es, piemēram, nevarētu uzrakstīt grāmatu, jo man nenormāli riebjas rakstīt. Es visu mūžu to daru, bet man vienmēr ir jāsaņemas to darīt. Kā tik es sevi nemoku… Ceļos piecos jo rīta un rakstu, kamēr slinkums guļ. Jo mazliet vēlāk tas pamostas. Un bieži vien tikai pēdējais termiņš mani var piespiest rakstīt. Tās tiešām ir nemitīgas mokas! Tāpēc ivan chai man ir svarīga tēja. Jo kaut ko parastu jau var uzrakstīt katru dienu. Bet uzrakstīt ko tādu, kas paliek, kas aizķeras pašā un lasītājos… Uzrakstīt to, ko gribas pārlasīt, tas neizdodas nemaz tik bieži. Bet tieši no tā ir mana dzīve atkarīga. Jo ne ar adīšanu, ne ar tēju vākšanu, ne ar rokdarbiem es nevaru nopelnīt iztiku. Iztiku es varu nopelnīt, tikai nomenedžējot garīgas darbības. 

Turpinot par tējām. Agrāk man bieži gribējās vērmeļu tēju. Bet pēc žultspūšļa izgriešanas tā vairs neder, tagad gribas pelašķu rūgtumu. Bet vispār vērmele ļoti palīdz, kad “iekšas saiet šerijā”. Man arī vīgrieze palīdz, kad esmu par kaut ko sacepusies un nevaru aizmigt. Bet vāja vīgrieze, jo pēc stipras sākas gluži pretējs efekts. 

Ulmaņlaikos dzīvoja tāda Dora Švīkule, ko es jūtu kā “savu cilvēku”. Kā viņa rakstīja par augiem! To ir bauda lasīt un zināt! Piemēram, ja visi raksta par vērmeli kā par augu, kas rosina ēstgribu, tad Dora rakstīja, ka vērmele jādod neapmierinātām sievām. Kurām nekad nekas nav labi. Un es arī izjutu, ka no vērmeles kļūstu jaukāks cilvēks. Bet to rakstīja tikai viņa, neviens cits pat nepiemin tādu vērmeles iedarbību. Dora arī bija pirmā svaigēšanas cildinātāja Latvijā, veģetārisma cildinātāja. Viņa arī bija pirmās nūdistu pludmales Latvijā “patronese”. Ak, kas tā bija par sievieti! Bet droši vien viņa bija arī liela muldoņa. Kad rakstīju Doras dzīvesstāstu, viņas radiniece stāstīja kādu interesantu gadījumu. Dora reiz pārnākusi mājās un savam vīram teikusi: “Paskat, es gāju gar Brīvības pieminekli, tur bija sakritušas zvaigznes, un es ieliku dažas somiņā.” Un pastiepa roku – še, ņem, tās ir zvaigznes tev! Viņa prata apburt. Taču netrūka arī to, kas par viņu ieņirdza. Un dažreiz es pilnīgi sajūtos kā daļa Doras Švīkules. Kad viņa teica, ka nevajag uz katru Preses balli jaunu kleitu, bet pārējie smēja, ka viņa kaut kādu prastību sludina. Un ko mēs tagad darām? Runājam par to pašu – ka modes industrija sagraus pasauli. Taču toreiz bija pat pantiņš sacerēts: “Ja gribi kļūt par nīkuli, tad klausi Doru Švīkuli!” Bet Dora ļoti labi zināja, kas pie kādas kaites jāēd. 

Tagad tu aizrautīgi pati taisi ziedūdeņus. Tev kādreiz ir dzimusi arī kāda laba biznesa ideja?

Nu, ziedūdeņus jau tagad daudzas dāmas taisa. Es neesmu nekas īpašs. Kādreiz man likās, ka Ivan chai varētu aiziet kā bizness. Cik tur tā darba: atliek pastiept roku, nobraucīt lapiņas, nofermentēt uzkarsušā mašīnā. Bet tagad man ir liels prieks, ka tik daudzi cilvēki paši to tēju sev taisa. Man ļoti patīk doma, ka cilvēks pats sev daudz ko var uztaisīt, izdarīt. Es pati, protams, vēl neesmu sasniegusi mistera Bīna līmeni, kas pats sev zobus laboja, bet, piemēram, ārstnieciskās dēles pati sev esmu likusi. Tomēr, kad es tā parēķinu, cik ar tējas fermentēšanu un cik ar rakstīšanu nopelnīšu, manas mazā biznesa idejas nobāl, un es palieku pie vārda mākslas meistarības. Turpinu rakstīt, pelnot ar to naudu, un pie viena arī iedvesmojot cilvēkus. Arī tējas un rīsa sēnes izplatībā jūtos savu artavu pielikusi. Es gan nekad ne par ko neinteresējos ļoti dziļi, bet klausu savai intuīcijai, un tā parasti pasaka vienkāršāko un efektīvāko ceļu. Izdomāju to savu metodi un dodu tālāk, citi tālāk atkal ko savu klāt pieliek. Tā arī ar ziedūdeņiem. Ieguglēju un sāku darīt pa savam. Vienkārši, bez speciāliem aparātiem. Tas ir tik fantastiski! Ieej savā dārzā, saplūc augus, kas uz tevi skatās, tev nav jāskopojas, jo to ir daudz. Un galā rodas burvīgs augu koncentrāts, tas ir tik pamatīgs un tieši priekš tevis. Un tā tu vienkāršā veidā tiec pie brīnišķīgas lietas sev un saviem draugiem. Es skatos, kā mani mazbērni, mana meitiņa ar tiem ūdeņiem uz nebēdu špricējas, – un man sirdī ir tāds prieks! Braucu apkārt ar savām pudelēm un dāvinu visiem. Nu, vai nav brīnišķīgi?

Ko tad īsti tie ziedūdeņi sola?

Visu ko, pat karmu uzlabot! Par kuru augu lasi, visi sola mazināt krunkas, savilkt poras un mūžīgu jaunību dot! To, ka augu destilāti ir ļoti forši, zināju jau sen, jo gadiem pērku dabisko kosmētiku pie Antas Kučeres ZS “Janavas” no Kokneses, viņas krēms “Beāte” ir fantastisks. Bet man nepatīk būt atkarīgai no citiem, man patīk pašai izdarīt visu to, ko varu izdarīt. Un tā es pati sāku tos ziedūdeņus taisīt. Bet kandžas aparātu, kas derot arī ziedūdeņu taisīšanai, pirkt negribējās. Pirmkārt, tas ir ļoti dārgs, tāds paliels maksā ap 1000 eiro. Otrkārt, tas šķita bīstami, jo tad taču gribētos arī kandžu dzīt. Un labi, ka nenopirku, tagad lieliski darbojos ar visvienkāršāko “katliņa metodi”. Manu rakstu par ziedūdeņu taisīšanu taču internetā izlasīja ap 30 000 cilvēku – tas ir milzīgi daudz!

Krēmus pati nevāri?

Nē. Draudzenes vāra un sadāvina.

Dior un Chanel nekad neesi mēģinājusi?

Nē, bet no “Biotēkas” dārgā gala gan esmu mēģinājusi. 

Un kā?

Redz, ja agrāk man prasīja, kāds ir manas mūžīgās jaunības noslēpums, es atbildēju, ka tas no veselīgas dzīvošanas. Ka pirtī eju un ko tik vēl. Bet tagad es tomēr visu norakstu uz gēniem. Jo, ja es skatos uz sievietēm, kas lieto dabisko kosmētiku, – nu, neizskatās viņas ne par matu labāk par citām! Tāpat kā tās, kuras dārgo selektīvo kosmētiku lieto. Toties dažreiz ļoti labi izskatās dāmas, kas vispār neko nedara. Jo neko jau īsti pret to vecumu nevar pasākt. Tāpēc es vairs nevienam neiesaku kaut ko ēst vai kaut ko ziest. Redz, es uztaisīju žultspūšļa operāciju, un uzreiz cilvēki sāka teikt, ka labi izskatos. Un ko man tagad – ieteikt visiem izgriezt žultspūsli?

Avots: "Ko ārsti Tev nestāsta?", 2019.g.jūlijs