JaunumiJaunumi

27.06.2018 10:26

E.Tavara intervija žurnālā "Deviņi vīri"

Apvērsums Latvijas Zaļajā partijā – arī tā tika dēvēta Edgara Tavara kļūšana par partijas līderi aprīlī notikušajā LZP kongresā, pastumjot malā līdzšinējos līderus Ingmāru Līdaku un Viesturu Silenieku. Opozīcija pat bija ķērusies pie salmiņa, valdes priekšsēdētāja vēlēšanām izvirzīdama otru kandidātu, Latvijas politikas dinozauru Induli Emsi, kurš iepriekšējos kongresos no šāda goda bija atteicies. Par Tavaru nobalsoja 302, par Emsi – tikai 173 biedri. Tagad Tavars solās būt tikpat enerģisks savu izaicinājumu īstenošanā, cik enerģisks viņš bija, sagatavojot varas pārņemšanu ar aktīvu darbību reģionos. Viņa mērķis ir Latvija – zaļākā valsts pasaulē, bet tas neesot pašmērķis. 

Viltus zaļā enerģija

Zaļā partija ir jūsu pirmā un vienīgā partija?

Jā, esmu tās biedrs jau desmit gadus. Jau tad, kad pirms abām savām augstskolām – Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas un Banku Augstskolas – mācījos Celtniecības koledžā, zināju, ka politika mani interesē. Zaļās partijas idejas – vides aizsardzība un neradikāls nacionālais patriotisms – man bija tuvas jau kopš mazotnes, mans tēvs labi pazina vienu no partijas dibinātājiem Arvīdu Ulmi, viņi bija bērnības draugi. Kad Zaļā partija pirms vairākiem gadiem protestēja pret Visaginas atomelektrostaciju, to zināmā mērā var salīdzināt ar Vides aizsardzības kluba protestu pret metro celtniecību Rīgā atmodas laikā – mēs protestējām ne tikai un ne tik ļoti pret iespējamo vides piesārņošanu, bet arī par ekonomisko neatkarību. Vai nu mums ir pašiem sava enerģija, vēlams, zaļā, vai arī mēs atdodam savu enerģētisko neatkarību citai valstij. Lietuvieši vārdos ir mūsu brāļu tauta, bet ekonomiski mēs karojam.

Kurš ar kuru karo – mēs ar lietuviešiem vai viņi ar mums?

Faktiski biežāk viņi ar mums. Visi viņu bīstamie objekti ir sabūvēti Latvijas pierobežā, sliedes viņi nodemontē tikai tādēļ, lai kravas nenāktu uz Latviju... Kad tagad cīnāmies par Ķīnas kravām un dzirdu, ko lietuvieši Ķīnā stāsta par Latviju, saprotu, ka tie ir mūsu ekonomiskie sāncenši. Atdot konkurentam lielu daļu savas enerģētikas nebūtu pareizi. Vienmēr esmu uzskatījis, ka Latvijai ir jāattīsta sava videi draudzīga enerģētika. Bet diemžēl ar visām OIK shēmām zem videi draudzīgas enerģētikas saukļa ir izvērtušās ļoti nepatīkamas lietas, brīnos, ka korupcijas meklētāji nekad tur nav neko uzoduši. Acīmredzot daudziem tas ir bijis izdevīgi. Šobrīd visa valsts pārmaksā, būtībā tiek apzagta, un tiek mesta ēna uz visu zaļo enerģētiku.

Daudziem simpātijas pret Zaļo partiju zuda pēc tās klusēšanas laikā, kad labie nodomi par videi draudzīgu enerģētiku praksē izvērtās “mazo hesu sērgā”. 

Esmu publiski teicis, ka tā bija rupja kļūda. Šie nevietā saceltie mazie hesi vienkārši ir jānojauc, nav variantu. Man patīk pamakšķerēt, es reizēm pabraukāju pa Latvijas mazajām upēm, un, teikšu atklāti, man uzdzen dusmas, kad redzu, ka mazajā hesā nav ierīkoti nekādi zivju ceļi, un, kad vēl parunāju ar vietējiem, kuri izstāsta, kā te izskatījies senāk, kļūst skaidrs, ka daudzas mazās upes ar šiem hesiem ir izvarotas, kad ar dubulto iepirkumu tās slūžas pārnestā nozīmē pavēra vaļā. 

Bet nekad nav par vēlu kļūdas atzīt un labot. Jā, tur ir daudz juridisku un citu aspektu, politiķiem būs kopīgi jāmeklē regulējums. Bet vispirms ir jābūt gribai. Ja gribēs to nedarīt, atradīs iemeslus, kāpēc to nevar darīt. Lai gan attiecībā uz OIK ir grūti atrast racionālu iemeslu, kāpēc lai to neatceltu. Tie pārsvarā ir emocionāli un finansiāli iemesli, ko valsts ir uzņēmusies, izsniedzot atļaujas. Sākumā to sauca par zaļo enerģiju, šajā sakarā man bija liela cīņa ar ekonomikas ministru Danielu Pavļutu, kad mēs bijām opozīcijā. Teicu viņam, ka mans vienīgais lūgums ir: nesauc to par zaļo enerģiju, tur no zaļuma nav ne smakas! 

Pirmie soļi, lai OIK atceltu ir veikti, šobrīd no tā jautājuma politiski nokāpt nost vairs nevar. Protams, vēl nāks visādi lobisti, jo kurš tad gribēs no daudzu miljonu peļņas atteikties? Viņš labāk ieguldīs miljonu savā lobistā vai arī sāks gānīt kādu politiķi un tad teiks: mēs tevi pārstāsim gānīt, bet tu tad liec OIK mierā. Tā ir klasika. Diemžēl korupcijas meklētāji OIK shēmās neko nemeklēja, viņi tikai taisīja masku šovus. 

Zaļajā partijā vairs nav ne triju, ne divu līdzpriekšsēdētāju, ko varēja skaidrot arī kā iespēju izvairīties no atbildības. Pēc pēdējā kongresa līderis ir viens – jūs. 

Apelācijas instance ir partijas dome, ko vada Ingmārs Līdaka.

Jūsu kļūšana par Zaļās partijas līderi ir saukta arī par apvērsumu partijā. 

Daudzi tā saka. Es nekādu apvērsumu neredzu. Bija demokrātisks process, biedri teica, ka grib kaut ko jaunu, grib uz rezultātu virzītu partijas darbu, nav mierā ar to, ka ir neliela šauru politisku interešu kopa – viens ministrs un daži tam pietuvināti cilvēki, bet pašvaldības lai cīnās, kā grib. Mēs uzlikām diezgan aktīvu programmu pašvaldību vēlēšanām. Kad es sāku vadīt Zaļās partijas valdi 2011. gadā, mums bija kādi 17 pašvaldību deputāti, tagad ir pie deviņdesmit, Saeimā ir septiņi mūsu deputāti, un arī Valsts prezidents ir nācis no zaļajiem. Tātad vairs nevar teikt, ka zaļie strādā kāda paspārnē. 

Depozītu jautājums

Jūsu opozīcija partijā sauc jūs par nepietiekami zaļu...

To man mēģina pārmest pāris cilvēku, kurus labi pazīstu. Diemžēl šobrīd neviens no viņiem nav partijas vadībā. Ja man saka, ka būvēt hesus uz upēm vai pretoties depozītsistēmas ieviešanai ir zaļi, es saku: nē, tas nav zaļi.

Politika diemžēl ir diezgan nežēlīga. Man ir grūti pieņemt to, ka politikā par tevi 90 procentos runā vārdi un tikai 10 procentos darbi, jo uzņēmējdarbībā ir otrādi. Es gribu redzēt rezultātu. Protams, nevar iet kā buldozers, kompromiss ir jāmeklē, un nosacījums ir tikai viens – tev ir jāgrib dažādu interešu sadurē sasniegt rezultātu. Ja esi opozīcijā, tev jāstrādā kā opozicionāram. Uzskatu, ka man ļoti par labu nāca tas, ka tad, kad tiku ievēlēts par partijas priekšsēdētāju, pēc Zatlera “rīkojuma numur divi” Zaļo un zemnieku savienība valstī nonāca dziļā opozīcijā. Tagad saprotu, ka man tā bija fantastiska iespēja organizēt partijas darbu, jo opozīcijas partijas darbu neviens īpaši nerāvās organizēt. Un nu man pārmet, ka es esot nepietiekami zaļš... 

Uzskatu, ka zaļš ir tas, kurš cīnās par to, lai visās Latvijas skolās būtu zaļais iepirkums, lai slimnīcās dotu vietējo ražotāju pārtiku un, ja iespējams, bioloģisko pārtiku. Zaļais iepirkums visās valsts un pašvaldību iestādēs ir mans lielākais politiskais izaicinājums. Otrs lielais izaicinājums – lai atkritumu poligonos tiktu noglabāts pēc iespējas mazāk, lai visu būtu iespējams sašķirot un pārstrādāt. Valdē mēs visi esam par atkritumu depozītsistēmas ieviešanu. Šo depozītu var ieviest pirmām kārtām riepām un dažādiem plastmasas izstrādājumiem. Pavasarī, kad sniegs ir nokusis, pietiek mikrorajonos apstaigāt mazo Maxima X veikaliņu apkārtni, un varēs redzēt, ka visi grāvji pilni tukšām kokčiku pudelēm: mazie aliņi, lielie, visādi Džoni... Diemžēl depozītu sistēma jāievieš tieši šo cilvēku dēļ, es viņus saucu par cūkmeniem, kuri piesārņo vidi, ne jau ekonomiski aktīvo dēļ, kuri tukšās plastmasas pudeles nemet grāvī. Ja tāds metējs par desmit tukšām pudelēm varēs nopirkt vienu pilnu, viņš tukšās grāvī nemetīs. 

Bet aktivitātes tikai izrādīšanās pēc veikt netaisos. Zaļums ir politiska cīņa par tautsaimniecību, par bioloģisko pārtiku. Man pašam ir bioloģiskā zemnieku saimniecība, ko deviņdesmitajos gados māte dibināja Cēsu rajonā. Mums tur ir 32 bišu saimes, vasarās pats apkopju stropus. Skatāmies, vai stropiem blakus nav intensīvā lauksaimniecība, vai kāds nemiglo. 

Zaļo savienību ar zemniekiem jūs atbalstāt? 

Atbalstu. Pretrunas labāk risināt, sēžot pie viena galda, nekā sēžot dažādos stāvos un publiski apsaukājot vienam otru. Mēs pretrunas uz āru nenesam, bet pie viena galda esam spējuši atrisināt vairākus jautājumus gan par mežiem, gan par lauku miglošanu, gan depozītiem.

Šobrīd mums, zaļajiem, ir divi ministri, diemžēl nav vides ministra, kas būs mūsu prioritāte nākamajā valdībā. Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis ir populārākais valdībā. Veselības ministre Anda Čakša veic daudzas nepopulāras lietas veselības aizsardzības jomā. Man nav kauns par mūsu ministriem. 

Mūsu vīzija ir “Latvija – zaļākā valsts pasaulē”. Bet tas nevar būt pašmērķis. Caur šo vīziju ir jāskata katrs lēmums. Ja kāda aizlieguma dēļ cilvēki ir spiesti pamest valsti, tad aizliegums nāk par sliktu Latvijai. Jāmeklē līdzsvars. Mēs nevaram aizliegt mežu ciršanu tiktāl, ka nozares pārstāvji pasaka: piedodiet, tad mēs atlaižam cilvēkus. Un, ja kaut ko aizliedz, tam ir jēga tikai tad, ja tas tiek aizliegts visā Eiropas Savienībā. 

Kādus rezultātus prognozējat Zaļo un zemnieku savienībai nākamajās Saeimas vēlēšanās?

Mana prognoze ir 30 vietas. 

Ar ko Saeimā iesiet kopā, ar ko ne?

Esam jau diezgan daudz to definējuši. Noteikti neiesim ar Saskaņu. 

Bet pašvaldību līmenī jūs vairākās vietās ar Saskaņu sadarbojaties. 

Pašvaldību līmenis ir kaut kas cits, tur visi sadarbojas krustu šķērsu, arī Nacionālā apvienība ar Saskaņu vai ZZS ar Jauno konservatīvo partiju. Bet Saeimā ar Saskaņu noteikti nesadarbosimies. Ar pārējiem politiskajiem spēkiem sarkanās līnijas nevelkam, pat ar Strīķes partiju ne. Bet diez vai būs liela nepieciešamība ar viņiem sadarboties – man ir sajūta, ka pašreizējā koalīcija varētu turpināt darbu arī nākamajā Saeimā. Nacionālā apvienība ir mūsu partneris numur viens. 

Ceru, ka arī Vienotība pārvarēs 5 procentu barjeru, un tajā tiks ievēlēti konstruktīvi cilvēki. Es būtu pavisam gandarīts, ja tur nebūtu cilvēka, kas ir radījis lielāko OIK apjomu. 

Cik labi Latvijas Zaļā partija saprotas ar Rietumu zaļajiem? 

Izņemot seksuālo minoritāšu tēmu, citās jomās mums sapas. 

Ar loku un bultu

Nupat pie Deviņvīriem pazīstamā ceļotāja un loka šāvēja Jāņa Kļaviņa izmēģinājāt roku loka šaušanā. Vai tā jums bija pirmā reize? 

Ar tādu profesionālu loku – jā.

Latvijā medības ar loku ir aizliegtas. Vai vajadzētu atļaut?

Tas ir ļoti diskutējami. Es pats neesmu mednieks, tāpēc man grūti par to spriest profesionāli, lai gan politiķi reizēm par šo to mēdz spriest paši, īpaši neieklausoties tajos, kas kaut ko dara profesionāli. Vai dzīvnieku nogalināt vispār ir humāni, vai gaļu ēst ir humāni? Un, ja ar lodi nogalināt dzīvnieku drīkst, kāpēc ar bultu nedrīkst? Pieļauju, ka pie šā jautājuma parlamentā atgriezīsies, ja paši nozares cilvēki to vēlēsies.

Kā jūs šajā jautājumā balsotu?

Pazīstot Jāni Kļaviņu un zinot viņa viedokli, šodien es balsotu par loka medību atļaušanu.

Kāpēc jūs neesat mednieks?

Tas nav pārliecības pēc. Esmu medībās gājis kā dzinējs, tas man patīk, un pieļauju iespēju, ka kādreiz es varētu arī pievērsties medībām. Vēl pirms kādu laika es tā nedomāju, man medības likās izklaide, un nogalināt izklaides pēc nav humāni. Bet, biežāk ejot līdzi medībās un vairāk izprotot medību būtību, manas domas mainās. Es noteikti nemedītu trofejas dēļ, lai gan nenosodu arī trofeju medniekus. Ja es ietu medībās, tad mans mērķis būtu meža gaļas iegūšana. 

Tātad veģetārietis neesat?

Neesmu. Mūsu ģimenē visi ēd gaļu, arī dēli. Manā paziņu lokā ir cilvēki, kuri neēd ne gaļu, ne zivis, pat vegāni ir. Esmu ievērojis, ka sākumā viņu ķermenī notiek izmaiņas, viņi kļūst tādi kā pelēcīgāki, bet pēc ilgāka laika organisms pielāgojas, un viņi jūtas ļoti labi. Ēst vai neēst gaļu – tā ir katra paša pārliecība un izvēle, bet es nekad neuzspiedīšu mazam bērnam atteikties no gaļas. Lai izaug lieli un paši pieņem tādu lēmumu, ja viņi to vēlēsies. Ir daudz vielu, ko mēs iegūstam, ēdot gaļu, turklāt Latvijā ir dažādi gadalaiki, kad jāēd dažāda pārtika. Vecāku obligāts pienākums ir dot bērnam pilnvērtīgu pārtiku. Bet, protams, uzskati var būt dažādi. Piemēram, par to, vai bērni ir jāpotē ar visām iespējamām potēm. Tas ir ļoti sensitīvs jautājums, esmu diskutējis ar ārstiem, un arī viņu viedokļi ir atšķirīgi. 

Vai Latvijas Zaļajai partijai veģetārisms ir būtisks jautājums?

Pašreizējā partijas programmā tas nav minēts, bet šobrīd rakstām jaunu programmu, un pieļauju, ka būs diezgan kaismīgas diskusijas. Mūsu partijā ir gan cilvēki, kas neēd gaļu pārliecības pēc, gan kaislīgi mednieki. Kā jau teicu, es uzskatu, ka tā ir katra cilvēka brīva izvēle.

 

 

Avots: 

Aldis Miesnieks, Egīls Zirnis, Diena, speciāli Deviņvīriem 
Foto: Rojs Maizītis