JaunumiJaunumi

07.06.2018 12:55

E.Tavars: Kas ir latviskā dzīvesziņa 21. gadsimtā?

2014. gada jūnijā Latvijas parlaments papildināja Latvijas Satversmi ar preambulu, kurā cita starpā tika ierakstīts, ka “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.”

Latviskā dzīvesziņa mūsu Satversmē tātad tiek minēta kā viena no galvenajām mūsu identitātes sastāvdaļām. Bet kas tad ir latviskā dzīvesziņa? Vēl jo vairāk, kas ir latviskā dzīvesziņa divdesmit pirmajā gadsimtā?

Folklora un tautasdziesmas nez vai īpaši var palīdzēt atbildēt uz šo jautājumu, jo lielā mērā atspoguļo latviešu tautas dzīvi pavisam citā sociālpolitiskā realitātē, kurā latvieši ne tikai nebija saimnieki savā zemē, savā valstī, bet nebija pat saimnieki savās saimniecībās, uzņēmumos. Lai cik tas neizklausītos skumji, folklora lielā mērā atspoguļo kalpu dzīvesziņu, turklāt tādu kalpu, kas neapzinās sevi kā nāciju. Kalpu domāšana, neapzināšanās, ka Latvija ir mūsu un tikai mēs esam atbildīgi par tajā notiekošo un tās nākotni, tieši būtu viena no lietām, kas jāizskauž mūsu domāšanā un attieksmē. Tā noteikti nevarētu būt viens no mūsu identitātes balstiem. Tas, manuprāt, ir viens no iemesliem, kāpēc padomju okupācijas laikā latviešu folkloras pētījumiem netika likti nekādi šķēršļi, bet tieši otrādi - tie tika atbalstīti un veicināti. Kalpu dziesmas, tādu kalpu, kas pat nesapņo par savu valsti, neapzinās sevi kā nāciju un pat nesapņo par brīvību, neapdraudēja nedz Padomju Savienību, nedz komunistisko ideoloģiju.

Domāju, ka latviskās dzīvesziņas avoti drīzāk meklējami divdesmitā gadsimta sākuma jaunlatviešu darbos un gadsimta sākuma literatūrā.

Brigadere, Blaumanis, Deglavs, Grīns, Virza, Veidenbaums, Plūdonis un virkne citu latviešu autoru - tie visdrīzāk būs tie, kuru darbos meklējami latviskās dzīvesziņas pamati. Šeit mēs redzam latviešus, kas jau ir saskārušies ar visām globālās un kapitālistiskās pasaules reālijām un meklē savu ceļu, savu vietu pasaulē, kura lielā mērā ir pazīstama arī šodien mums.

Interesanti, ka latviskā dzīvesziņa, kādu to apraksta latviešu literatūra, kādu mēs to atradam “Straumēnos” vai visiem skolā ne pārāk patikušajā “Zaļajā zemē”, vai Brigaderes un Blaumaņa darbos - tā ir saimniekošana tajā, ko mēs šodien sauktu par daudzprofilu bioloģiskajām saimniecībām.

Šīs saimniecības iznīcināja padomju okupācija, sadzenot cilvēkus kolhozos, bet pēc neatkarības atjaunošanas lauksaimniecības politikā valdīja uzskats, ka tikai lielās saimniecības laukos var būt konkurētspējīgas. Par laimi, 21. gadsimts mums dod iespēju atteikties no šīs dogmas. Salīdzinoši nelielu bioloģisko saimniecību produkti ir aizvien pieprasītāka niša Eiropas un pasaules tirgū, un pieprasījums pēc tiem tikai augs. Patiesībā, ja Latvijas politiķi valsts un pašvaldību līmenī konsekventi ieviestu zaļo iepirkumu skolās, bērnudārzos, slimnīcās, armijā, cietumos un visos citos valsts un pašvaldību produktu un ēdināšanas iepirkumos, mēs varētu tādējādi atbalstīt Latvijas bioloģiskos lauksaimniekus ar simtiem miljonu eiro gadā, padarot Latvijas bioloģisko lauksaimniecību par lielu un spēcīgu industriju.  Valstij jau šobrīd ir lielākas iespējas iepirkt bioloģiskās lauksaimniecības produktus, nekā zemnieki spēj šobrīd piedāvāt. Te ir svarīga tikai griba un koordinācija, taču šoreiz ne par to.

Es uzskatu, ka latviskā dzīvesziņa ir kas tāds, kas apvieno vērtības un dzīvesveidu ar praktiskām rūpēm par savu zemi un Latvijas dabu.

Dzīvot saskaņā ar dabu, kopt savu zemi - tas nav pašmērķis, tas ir dzīvesveids, kas saistīts ar mūsu identitāti, ar to, kas mēs esam, kas ir Latvija, un es vienkārši gribētu, lai visi politiķi, lemjot par jebkuru jautājumu, ņemtu vērā šo dimensiju.

Latviskā dzīvesziņa, tātad, ir tāda visa veida uzņēmējdarbība, kas nepiesārņo dabu, neizmanto ķīmiju, nepiesārņo mūsu upes, jūru un gruntsūdeņus, nenoplicina laukus, gudri izmanto mežus un citus dabas resursus.

Tas savukārt nozīmē, ka latviskā dzīvesziņa mudina mūs attīstīt intelektuāli ietilpīgus uzņēmējdarbības veidus, informācijas tehnoloģijas, startapu kultūru, visa veida tūrismu, ieskaitot medicīnas, mākslas, kultūras un konferenču, kā arī attīstīt iespējas cilvēkiem strādāt attālināti.

Nešaubīgi, vēl viens latviskās dzīvesziņas pamats, ko mēs skaidri saskatam jaunlatviešu darbos un vēlākā literatūrā, ir tieksme pēc izglītības. Pēc vislabākās pasaules līmeņa izglītības, tajā skaitā pēc izglītības ārzemēs. Vēlme izglītoties ir tas, kas līdzās dabas mīlestībai un ir ielikts latviešu DNS.

Tajā ir dziļa loģika, jo nav iespējams iedomāties Latvijas nākotni vienlaikus pārtikušu un ar dabai draudzīgām uzņēmējdarbības formām nekā savādāk, kā ja vien to attīsta gudri cilvēki, balstoties zināšanu ietilpīgā uzņēmējdarbībā un gudrā saimniekošanā.

Jā, es zinu, ka lasot šīs rindas daudzi no jums teiks, ka tas viss tā ir, bet kāpēc līdz šim nekas nav izdarīts, lai mūsu universitātes būtu vismaz labākās reģionā, kāpēc Saeima nespēj pieņemt saprātīgas izglītības reformas, sakārtot skolu tīklu, kāpēc Latvija ir padarīta par izgāztuvi skandināvu vecajām riepām, meži tiek rūpnieciski izcirsti, depozītu sistēma nav ieviesta utt?  Jā, tā tas viss diemžēl ir.  Iemeslu ir daudz, par tiem ir runāts neskaitāmas reizes un ir jārunā vēl.

Bet, iespējams, par vienu lietu ir runāts nepietiekami. Mūsu identitāte. Kas ir latviskā dzīvesziņa 21. gadsimtā, proti, kas ir dziļākie iemesli, kāpēc mēs pieņemam tos vai citus lēmumus? Vienkārši labklājība nevar būt valsts pastāvēšanas pamats. Mērķis būt pārticīgiem, dzīvot labklājībā nevar saliedēt nāciju un ar to nevarēs ilgetrmiņā saglabāt valsti. Ir vajadzīgs augstāks mērķis par labklājību vai par abstrakto “eiropeiska valsts”, jo ar šīm vērtībām nepietiek, lai vispār pamatotu nepieciešamību pēc neatkarīgas valsts, kur nu vēl lai saliedētu nāciju kopīgai piepūlei. Bez šādas tautas saliedētības un mērķtiecīgas skaidrības politikā savukārt vienmēr liela loma būs profesionāliem lietu kārtotājiem, visa veida “sakārtotājiem”, pragmatiķiem, dažādu interešu lobistiem, jo nav jau nekā, ko likt pretī viņu parasti racionālajiem argumentiem un pārdomātajām shēmām. Un ja arī ir ko likt pretī, tad nav pietiekami lielas ieinteresētības, pietiekami lielas intereses un enerģijas. Latviskā dzīvesziņa, lai arī minēta Satversmē, dzīvē ir kļuvusi par vīpsnāšanas un joku objektu, latviešu kultūras attīstīšana, kopšana, vēstures pētīšana, tieši tāpat kā Latvijas dabas aizsardzība, pastāvīgi atrodas politisko prioritāšu un interešu pašās pēdējās vietās.

Latvijas simtgades gadā, manuprāt, mums vajadzētu vairāk runāt par to, kas mēs esam, kas ir mūsu identitāte, kas ir mūsu dzīvesziņa, kā mēs to kopjam, attīstām un stiprinām cauri gadsimtiem. Jebkuriem racionāliem ikdienas lēmumiem politikā, īpaši, ja tie ir grūti lēmumi, nepieciešama šī augstākā dimensija. Kāpēc mēs to darām, kāda tam ir dziļāka jēga, kā tas ilgtermiņā ietekmēs to, kas mēs esam.  Es tiešām ticu, ja mēs biežāk tā skatītos uz politiskajiem lēmumiem, nepazaudētu orientierus un vērtības politikā, iespējams, mums veiktos visos jautājumos un lēmumos, īpaši jau attiecībā uz izglītību un dabas aizsardzību, iespējams tad mēs beidzot varētu sākt ticēt Latvijas tautas un Latvijas dabas mūžīgai dzīvotspējai Latvijā.