JaunumiJaunumi

27.09.2019 10:54

E.Tavars:Latvijā ir jāveicina zaļais patriotisms

Viedokļa raksta autors ir Latvijas Zaļās partijas (LZP) valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars. Viedoklis publicēts pilnā apjomā.

Mazā meitenīte – Grēta Tūnberga ļoti uzskatāmi iezīmē tās problēmas, uz kurām Latvijas Zaļā partija (Latvijas, nevis Eiropas), norāda jau pēdējos pāris gadus – divu Pasaules uzskatu sadursmi.

Pirmais uzskats – globālais

Ka tikai viņu piedāvātais risinājums klimata pārmaiņām ir pareizais, kur der tikai vienota (bezrobežu), federāla pieeja. Un tikai tā var tikt galā. Un tikai dažām pasaules multimiljardu kompānijām ir nepieciešamais risinājums. Bet tam vajag ļoti daudz naudas (daudz miljardi) un to caur “viņu zinātniekiem” nāksies ieguldīt visām valstīm un daudzu gadu garumā.

Un jāsāk maksāt ir tagad. Nav laika gaidīt. Nav laika, pretējā gadijumā – nākotnes bērni cietīs.

Neviens no viņiem masveidā neprotestē pret daudzkārt iepakotām precēm, kā rezultātā atkritumu apjoms ik gadu pieaug. Neprotestē arī pret importu, kad no kontinenta uz kontinentu tiek vesti vairākkārt iepakoti ikdienas lietošanas produkti, tādējādi radot milzīgu slodzi uz dabu un atkritumu tvertnēm (t.s. Co2 emisiju apjomu), neprotestē, ka tādējādi tiek iznīcināti vietēji, mazie ražotāji. Kādēļ? Jo šo biznesu kontrolē – pasaules multimiljardu kompānijas.

Globālo lozungu ir izvēlējušies tie paši (+ naivākie jaunieši), kuri vēl paralēli un aktīvi iestājas par LGBT+ un komunisma (liberālo atzaru) ideju popularizēšanu, kā arī bēgļu uzņemšanas propagandu Eiropā un pasaulē. Tie paši, kuri noliedz nacionālas valsts lomu, bet popularizē federālismu vai “vairāk Eiropas, vairāk pasaules”. Šie cilvēki aicina visus uz globālo “solidaritāti”, cilvēkus redzot kā vienādas būtnes, kurus pārvaldīs globālā likuma vara un tiks pakļauti pilnīgai kontrolei.

Patiesībā, atbalstītāju skaits šajā pasaules uzskata grupā ir daudz mazāks, kā mums sākotnēji varētu šķist, jo milzu multimiljardu korporācijas, kuru kapitāls (summāri) ir daudzu valstu budžetu kopsummas izmēros, uztur mediju propagandu liberālā globālisma virzienā.

Pēc PSRS sabrukuma, tautas cerēja uz dzīvi, kurā valdītu pašizaugsme, tautu tiesības pašiem lemt savā zemē, uzturēt sev raksturīgo kultūru, paražas un uzvedību, kā pienākumu pret savu izcelsmi, gan kā pienākumu, pret civilizācijas bagātību, tautu pilnvērtīgas daudzveidības saglabāšanu.

XX gs. izvirzījās ekoloģiskie jautājumi vienlīdz aktuāli, kā sociālie. Riodežaneiro ekoloģijas konferencē, kurā pirmo reizi bija  Latvijas pārstāvji, tika deklarēta pašvaldību, vietējās varas augsta loma pasaules dzīvības saglabāšanā un ekoloģiskā drošībā. Šīs konferences lozungs bija “Darbojies lokāli, domā globāli”.

Daudzās valstīs tika īstenota “Agenda 21” ideja, kur pie vietējām pašvaldībām bija ekoloģiskās prakses vērtēšanas orgāns, kura uzdevums bija sekot, lai attiecīgā pašvaldības teritorijā īstenotie projekti nodrošinātu šīs pašvaldības, iedzīvotāju un dabas dzīvotspēju nākotnē.

Šāds lokāli pašpietiekami plašs un daudzveidīgs modelis bija neizdevīgs lielām kompānijām, un viņu lobistiem. Jo, ja lobistiem, piemēram, ir jāpanāk atbalsts simtos pašvaldību, tad šāda viņu darbība ir neefektīva. Bet ja šis daudzums samazinās daudz reižu, tad jau parādās kāda interese.

Bet vislabāk, ja ir tikai viena – centrālā vara, kuru tad arī ir iespējams sasmērēt sev vajadzīgā virzienā, un ar vienām pūlēm iegūt visu tirgu ar milzīgu peļņu. Tas tieši atsaucas arī uz Eiropas valstīm, kur daudz ērtāk visu ir ietekmēt caur Briseli un tās regulām, tādejādi nacionālas valstis, kuras var patstāvīgi lemt kā pašām dzīvot – absolūti neiederas.

Tāpēc jau nākamā, pēc  Riodežaneiro, ekoloģiskā konferencē Kioto pilsētā, globālais bizness pārņēma ekoloģijas jautājumus savā uz centralizāciju vērstā pārvaldībā, izvirzot tā saucamo klimata pārmaiņu politiku, deklarējot, ka šīs politikas virzienā strādājošie zinātnieki, izstrādās tādu režīmu un noteikumus, kas izglābs pasauli, un citādi nekādi.

Saprotams, kamēr kaut kas ir svaigs un jauns, ir inerce ticēt visiem piedāvājumiem, bet, kad pati dzīve apliecina pretējo, tad šī ticība izgaist, kā izgaist migla, dienai sākoties.

Izmirst dzīvnieku sugas, iznīkst tautas, daba tiek piesārņota un resursi tiek ekspluatēti bez saudzības. Koks tiek pārvērsts skaidās, skaidas mēbeļu platnēs un mēbeles kā īslaicīgs interjera elements. Mantām un lietām lietošanas ilgums samazinās.

Un šo izšķērdīgo modeli nodrošina klimata pārmaiņu akcentēšana, novirzot cilvēku rūpes no sasniedzamā, uz mistisko, kurā “strādā” zinātnieki, juristi, kontrolieri un tiesu sistēma, kas noteikti kaut kad pie kritiski izveidotā n-tā likuma sasniegs ideāli drošu stāvokli. Arī pasaules naftas realizācijas apjoms pēr sasniedza absolūto rekordu (atgādinu – ka nafta nav tikai degvielas, bet arī iepakojuma un daudzu preču pamatizejviela, t.s. – plastmasai).

Sākotnēji šo pozīciju atbalstīja daudz cilvēku, bet, kļūstot redzīgāki, saprotot, ka dēļ šādas viltus ekoloģijas pieejas, problēmas tikai samilst, zaļo globālistu skaits samazinās, tāpēc šajā grupā papildinājumu iegūst no popularitāti zaudējušiem kreisiem internacionālistiem, no marginālām sabiedriskās uzvedības grupām, kuri savai eksistencei vēlas piedot morālisku ietērpu, attiecīgi – Grētas Tūnbergas nolikšanas priekšplānā šai uzskatu grupai ir nevis norma, bet pat (viņuprāt) – izcilība, absolūti nerēķinoties ar to, kādu piemēru tas rāda citiem bērniem un jaunajiem vecākiem. Par cik tos atbalsta lielkapitāls, viņiem ir līdzekļi savas izpratnes zaļā globālisma politikas propagandai.

Katrai viltus darbībai kādreiz pienāk gals. To var teikt arī par zaļo globālismu. Kaut arī tumšākais laiks ir īsi pirms rītausmas, pārmaiņas ir neizbēgamas.

Otrs uzskats – zaļais patriotisms

Nākotne pieder patriotiem, nevis globālistiem. Šis uzskats aizvien kļūst spēcīgāks. Nacionālu, neatkarīgu valstu bloki, kuri par prioritāti liek savas tautas un savas valsts (t.s. dabas) intereses, kuri iestājas par savu uzņēmēju (arī mazo) atbalstu, pašpatēriņu, savējo ražotāju un amatnieku.

Saprot pārlieku liela importa (no citiem kontinentiem transportētā) negatīvo ietekmi uz valsti un aicina vairāk pirkt vietējo – savējo. Šīs valstis uzskata, ka viņiem ir pienākums pret civilizāciju, saglabāt tautu daudzveidību, savā zemē nodrošināt pēctecību, pienākums pašiem lemt savu nākotni, nevis piešķirt tiesības citiem izlemt viņu vietā.

Savas valsts patrioti iestājas par savas tautas un savas dabas dzīvotspējas (nevis eksistētspējas) nodrošināšanu: par tīrām un ar zivīm bagātām upēm, jūrām un okeāniem, kur nav peldoši kalni no atkritumiem – plastmasas un ķīmijas.

Savas zemes patrioti uzskata, ka koki vairāk ir jāstāda, nevis tikai jācērt. Savas zemes patrioti uzskata, ka dzīvība ir visaugstākā vērtība un laime, pret to jāizturas ar cieņu, godbijību un sajūsmu, bet visaugstākā laime ir iespēja cilvēkiem būt savas tautas daļai, tai atvēlētā zemē, izpildot pienākumu nodrošināt tautu daudzveidību pasaulē. Ar katru tautu kura pazūd, civilizācija kļūst nabadzīgāka.

Zaļais globālisms atbalsta cilvēku starpā konkurenci, centralizētu kontroli, jo nav ticības cilvēku kopuma – tautas garam. Bet – Zaļiem patriotiem ir cita pozīcija, kura balstās uz savstarpēju uzticēšanos, uz sadarbību, uz katra savas tautas patriota dziļu ieinteresētību veicināt tautas un dabas dzīvotspēju.

Nākotnē tautas stāvēs uz zaļā patriotisma pozīcijām, un uz tām tiks veidota arī valsts kārtība un politika. Šādas valstis iestāsies par veselīgiem, gudriem cilvēkiem un galvenais – mieru. Par plašāku sabiedrības līdzdalību savā zemē, tautvaldību nelielā teritorijā, kur praktiski katrs dzīvojošais zin visu par to, un katrs piedalās nākotnes lēmumpieņamšanā. Zaļais patriotisms iet kopsolī ar savstarpēju sadarbību un biedrisku, izpalīdzēšanu, jo pareiza attiksme veido pareizas domas un pareizas domas ir pamats pareizai rīcībai.

Zaļais patriotisms kā pasaules uzskats palielina savu apzinātu atbalstītāju skaitu. ASV uz nacionālā patriotisma pozīcijām ir nostājies D.Tramps, Lielbritānijā šīs uzskatu grupas piekritēji virza Brexitu, līdzīgi – Polija, Ungārija, Itālija, Igaunija un citas ES valstis aizvien straujāk virzās uz patriotisma ceļu.

Savukārt Latvijā ir jāveicina tieši zaļais patriotisms: savas tautas patriotisms, valstiskums, bet valsts ārpolitikā – jāaizstāv tiesības katrai tautai dzīvot savā zemē, īstenot savai tautai pienākumu saglabāt savu kultūru, dabu, tradīcijas, uzskatus un dzīves veidu, jāiestājas par mieru, mieru un vēlreiz – mieru.