JaunumiJaunumi

17.05.2012 16:05

"Gāzes kopprojekts nodziest" - žurnālā "Ir"

Jebkurā kartē redzams, ka Igaunija, Latvija un Lietuva ir mazas valstis, kas atrodas kaimiņos. Pavisam cita aina atklājas, meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc Baltijas valstīm nav izdevies vienoties par kopēju sašķidrinātās gāzes termināli - šķiet, tās ir trīs paralēlas pasaules, kuras tikai reizumis saskaras. Maz ticams, ka šāds terminālis, kam būtu jānodrošina Baltijas valstu neatkarība no Krievijas gāzes adatas, taps arī pēc strīdus šķīrējas - Eiropas Komisijas - iejaukšanās

Kad pērn novembra sākumā sarunājos ar amatu tikko atstājušo ekonomikas ministru Arti Kamparu (Vienotība), viņš bija pārliecināts, ka kopējs sašķidrinātās gāzes terminālis (SGT) Baltijas valstīs būs un tas atradīsies Latvijā. «Vienošanās faktiski ir panākta, tikai jāsaskaņo komunikē,» teica Kampars. Nepagāja pāris nedēļu, kad no Baltijas valstu premjerministru tikšanās atskanēja pilnīgi pretēja ziņa - vienprātības par termināļa atrašanās vietu nav, un strīdu uzticēts izšķirt termināļa iespējamajai līdzfinansētājai Eiropas Komisijai (EK).

Kas šajā laikā notika tāds, kas teju panākto vienošanos izjauca?

«Lietuvieši bija piekrituši, igauņi norāva,» rudens notikumus atceras SGT termināļa sarunās iesaistītais Ekonomikas ministrijas (EM) valsts sekretārs Juris Pūce. Garajā termināļa apspriešanas procesā sajūta, ka vienošanās teju teju būs, Pūcem ir bijusi vairākas reizes.

«Ienākot Ekonomikas ministrijā, saskāros ar visu, tikai ne kaimiņu gatavību piekrist termināļa būvei Latvijā,» saka līdz ar valdības maiņu ekonomikas ministra pienākumus pārņēmušais Daniels Pavļuts (Reformu partija). Pirms premjerministru tikšanās sarunās vēl mēģināts vienošanos glābt, tomēr tas nav izdevies.

Pavļuts Baltijas valstu nespēju sadarboties šajā projektā skaidro ar diviem faktoriem. Pirmkārt, enerģētiku valstis uztver kā valsts drošības jautājumu un ļoti rūpīgi vērtē savas nacionālās intereses. Otrkārt, «man kā ienācējam politikā bija šoks, ka starp valstīm ir tik liela neuzticēšanās», atzīst Pavļuts. Uz piedāvājumu reģionālo SGT būvēt Latvijā Igaunija un Lietuva raugās ar aizdomām, ka tas varētu tikt īstenots Gazprom interesēs.

Kaimiņi neuzticas Rīgai
Ideja par SGT Baltijas valstīs virmo gaisā gadus piecus. Pašlaik vienīgais gāzes piegādātājs visām Baltijas valstīm ir Krievijas Gazprom, un SGT tiek uzskatīts par veidu, kā mazināt atkarību no viena piegādātāja, kuru Krievija turklāt mēdz izmantot savu ārpolitisko mērķu sasniegšanai. SGT pavērtu iespēju gāzi ar kuģiem piegādāt no citiem avotiem, piemēram, arābu valstīm. Jo pievilcīgāku šo iespēju dara sašķidrinātās gāzes cenu kritums, ko pēdējos gados izraisīja jaunu tehnoloģiju izmantošana slānekļa gāzes ieguvē un tās radītais konkurences pieaugums. Tā kā enerģētikas infrastruktūras objekti ir dārgi, tiek pieņemts, ka salīdzinoši mazajā Baltijas valstu tirgū izdevīgāk ir būvēt vienu kopēju termināli. Baltijas valstis patērē tikai 1,5% no ES gāzes apjoma - pēc 2008.gada datiem, tas ir ap 6,7 miljardiem kubikmetru gadā. Par vienu SGT iestājas arī EK, kas gāzes tirgus izveidošanas vārdā ir gatava to līdzfinansēt. EK nosacījums - tam jābūt neatkarīgam no pašreizējā piegādātāja Gazprom.

Latvija uzskata, ka mūsu valsts būtu visloģiskākā šāda termināļa atrašanās vieta, jo vēsturiski tā ir veidota kā Baltijas valstu gāzes apgādes centrs - te ir Inčukalna gāzes krātuve un atbilstošs gāzes vadu tīkls. Līdz ar to reģionālas gāzes infrastruktūras izveidei būtu vismazākās izmaksas. To apstiprinājusiLatvenergo pasūtīta priekšizpēte, ko veica britu firmu GL Noble Denton un Energy Contract Companykonsorcijs. 2011.gada vidū Latvija nāca klajā ar oficiālu piedāvājumu būvēt reģionālu termināli - sauszemes termināli Rīgas ostā vai peldošu Rīgas līcī. Pēc EM informācijas, termināļa jauda būtu 2,5 miljardi kubikmetru gadā - tā rēķināta tā, lai terminālis reģionā (Baltijas valstīs un Somijā) spētu nodrošināt vismaz 25% no gāzes tirgus. Projekta izmaksas lēš 300-350 miljonu eiro apmērā atkarībā no atrašanās vietas un izvēlētās tehnoloģijas.

Kampars stāsta, ka latvieši jau pašā sākumā igauņiem un lietuviešiem ir skaidri pateikuši, ka no Latvijas puses SGT būvētu valstij piederošais Latvenergo un tas nav saistīts ar Gazprom. Latvija arī gribēdama nevarētu iesaistīt Gazprom, jo šādu projektu EK nefinansētu. Tomēr tas kaimiņus nav pārliecinājis, un viņu neuzticēšanos var saprast.

Pirmkārt, agrāk SGT projektu Latvijā aktīvi bīdīja Itera Latvija šefs Juris Savickis, kurš sašķidrinātās gāzes biznesam Latvijā gribējis piesaistīt Gazprom. Līdz 2011.gadam «mēs Lietuvā dzirdējām tikai Itera Latvija vadītāja paziņojumus», saka Lietuvas biznesa laikraksta Verslo Zinios žurnālists Rīts Staselis. Lietuvā tie uztverti ar aizdomām «Savicka saišu dēļ ar Krievijas gāzes sektoru».

Turklāt no neoficiāliem avotiem zināms, ka Rīgas brīvostas teritoriju, kas izpētē atzīta par terminālim izdevīgāko, nomā firma Energo SG, kas pieder Savickim un Aināram Gulbim. (EM cer, ka termināļa projekta izdošanās gadījumā līgumu varēs lauzt.) Kuluāros šo projektu saistīja arī ar Andri Šķēli un ietekmīgu Lietuvas spēlētāju - nu jau aizsaulē aizgājušo uzņēmumu grupas Achema radītāju Bronislovu Lubi, tomēr viņu nodomi pajuka. Kampars saka - viņa ministra darbības laikā nav bijuši mēģinājumi šim projektam panākt valsts atbalstu un EK finansējumu. Kad vaicāju, vai ar lietuviešiem un igauņiem paralēli valdībai nenotika citas sarunas, Kampars parausta plecus. «Var jau būt, ka viņi domāja - šie džeki [Valda Dombrovska valdība] ilgi nenoturēsies,» neuzticības iemeslus min Kampars.

Kaimiņvalstis uzmanīgas varēja darīt vēl viens aspekts - iepriekšējās valdības laikā Aivars Lembergs aktīvi uzstāja uz SGT celtniecību Ventspilī (un visas Kurzemes gazifikāciju, jo uz Ventspili nav gāzes vada), un diez vai Igaunijas un Lietuvas valdības gribētu kopējus projektus ar šo personu. Ne sevišķi pārliecinošs varēja skanēt arī arguments, ka projektā no Latvijas puses piedalīsies Latvenergo, ņemot vērā korupcijas aizdomu ēnas, kas gulstas uz tās bijušajiem vadītājiem un viņu sāktajiem elektrības ražošanas projektiem (TEC-2/2 ir novērtēta kā gāzes lobija, lasi, Gazprom uzvara).

Par to, ka kaimiņiem ir iemesls ar aizdomām raudzīties uz Latvijas attiecībām ar Gazprom, liecina arīLatvijas gāzes privatizācijas līgums, kurš tam piešķīra 20 gadu monopoltiesības. Tas nozīmē, kaGazprom un Itera kontrolē esošajai Latvijas gāzei valsts līdz 2017.gadam ir atdevusi ekskluzīvas tiesības uz gāzes vadiem un Inčukalna krātuvi un trešās puses tiem nemaz nevar pieslēgties. Līdz ar to caur SGT importētās gāzes pārvadei izmantot tagadējo infrastruktūru pašlaik ir problemātiski.

Tiesa, ES direktīvas paredz, ka līdz 2014.gadam ir jānodrošina trešo pušu piekļuve gāzes vadiem. Pavļuts atzīst, ka kaimiņvalstis gāzes tirgus liberalizācijas ziņā ir tikušas tālāk un Latvija tikai tagad «sākusi kustēties» ES likumu virzienā un cer sarunās ar Latvijas gāzes akcionāriem vienoties par to ieviešanu. Latvijas gāzes īpašnieki ir devuši mājienu, ka saprot ES direktīvu neizbēgamību un varētu piekrist neatkarīgam pārvades tīkla operatoram.

Krievu roka arī Igaunijā
Kampars atzīstas, ka sākotnēji bijusi taktika par reģionālu SGT vispirms pārliecināt Igauniju un tad kopīgi - Lietuvu, no kuras paredzēti lielākie iebildumi. Praksē cietākais rieksts izrādījās Igaunija. Tās argumentācija, pēc Pūces stāstītā, laika gaitā ir mainījusies.

Sākotnēji Igaunijas interese bijis terminālis, kurā piedalītos arī Somija, un šajā vīzijā iekļāvās arī gāzes vada savienojums ar Somiju. Šādā gadījumā loģiski būtu SGT būvēt Igaunijā. Somi projektā nebija ieinteresēti un pateica «nē».

Pēc tam igauņi pauduši, ka Latvijas terminālis nevairos Igaunijas apgādes tehnisko drošību - gāzi viņi saņemtu no Inčukalna pa to pašu vadu kā pašlaik. Igaunijā joprojām piemin šī gāzes vada plīsumu 2005.gadā netālu no Valmieras. Pagājušā gada vasarā Igaunijas ekonomikas ministrs sūtīja vēstuli Latvijas kolēģim, kurā norādīja arī uz neskaidrajām Inčukalna krātuves izmantošanas iespējām ilgtermiņa vienošanās dēļ ar Gazprom. Turklāt Rīgas ostai ziemas laikā ir lielāks aizsalšanas risks nekā pārējām reģiona ostām.

Pūce stāsta, ka sarunās arī izskanējušas bažas, vai viens reģionāls terminālis ir vislabākais risinājums. Piemēram, apšaubīta pašreizējo vadu piemērotība gāzes transportēšanai visā reģionā, ko Latvijas pusē traktē kā «dīvainu» argumentu, jo tagad tas jau notiek. «Ar [Igaunijas] prezidentu mēs bijām vienisprātis, ka tikai viena termināļa esamība būtu riskanta, [jo] uz šo termināli var izdarīt ietekmi, to var pārpirkt,» pagājušajā vasarā pēc tikšanās ar Tomasu Hendriku Ilvesu izteicās Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite.

Pašlaik Igaunijā tiek runāts par diviem SGT projektiem. Latvijā pazīstamāki ir privātā investora Balti Gaas plāni uzbūvēt termināli Paldiskos. To dēļ Kampars igauņu pārmetumus Latvijai par Gazprominterešu aizstāvēšanu uzskata par «divkosīgiem», jo šajā uzņēmumā «ir liela ietekme krieviem». (Pēc mediju ziņām, Balti Gaas pieder firmām Baltic International TradingPaldiski Arendamise un Sergejam Timošenko.)

Tomēr arī pašā Igaunijā Balti Gaas projektam politiskajā līmenī neaplaudē un baidās uzskriet virsūGazprom vai tam pietuvinātiem cilvēkiem. Uzņēmuma vadītājs Heiti Hēls atklāj, ka pagājušā gada vasarā viņam nācies atskaitīties drošības policijai par savām saiknēm ar Krieviju un īpaši vienu no pasaulē lielākajiem enerģijas tirgotājiem Genādiju Timčenko, kura firma Gunvor biznesu savulaik sāka Tallinā. Rietumu drošības dienesti Timčenko uzskata par tuvu Vladimira Putina sabiedroto. Hēls savu saistību ar Timčenko noliedzis.

Paralēli privātā investora plāniem Igaunijā top vēl viens projekts, kuru pašlaik valdības uzdevumā ir pārņēmis elektrības augstsprieguma tīklu īpašnieks Elering un valstij piederošā Tallinas osta. Maija sākumā abi uzņēmumi paziņoja, ka ir izvēlējušies stratēģisko partneri SGT būvniecībai ostā, proti, uzņēmumu Vopak LNG, kurš ir termināļu operators Nīderlandē un Meksikā. Partneru tuvākais plāns ir veikt projekta priekšizpēti, noskaidrot termināļa ekonomiskos un tehniskos parametrus un izmaksas.

Igauņi pieļauj, ka tas varētu kļūt par reģionālu projektu, taču, ja EK to neatbalsta, Elering apsver iespēju uzbūvēt nelielu termināli tikai Igaunijas vajadzībām. Tas gan būšot atkarīgs no priekšizpētes secinājumiem. «Neticu reģionālam terminālim,» pērnruden izteicies Tallinas ostas šefs Ains Kaljurands. Par spīti tam, ka līdzšinējie aprēķini nacionālam terminālim nav labvēlīgi - Elering pasūtītajā britu konsultanta Poyry Management Consulting ziņojumā par Igaunijas gāzes tirgus liberalizāciju atzīts, ka «mazam sašķidrinātās gāzes terminālim būtu problēmas cenas ziņā konkurēt ar Krievijas gāzi, kas piegādāta pa vadiem». Savukārt vidēja lieluma terminālis, kas apgādātu visas Baltijas valstis, atzīts par konkurētspējīgu.

Igaunijā neaizmirst arī par Somijas tirgu un virza uz priekšu Balticconnector gāzes vada izbūvi starp Igauniju un Somiju. Tikmēr Somijā nobrieduši plāni par savu SGT. Somi aprīlī informējuši Igaunijas amatpersonas, ka terminālis varētu atrasties Porvo vai Inko, tā gada jauda būtu divi miljardi kubikmetru, un tam jābūt gatavam 2018.gadā.

Lietuva ātri cels pati
Lietuvas interese vienmēr ir bijusi pēc iespējas ātrāk tikt pie SGT, ko skaidro ar tās sliktajām attiecībām ar Krieviju, gāzes piegādes līguma termiņa beigām un augstākām gāzes cenām nekā Latvijā un Igaunijā (Gazprom gāzi Lietuvai pārdod par 15% dārgāk, kas ir atbildes solis Lietuvai par tirgus atvēršanu). Turklāt Lietuva apzināti neprasīja Eiropas Komisijai pārejas periodu gāzes tirgus liberalizācijai, kas nozīmē nepieciešamību ātrāk izveidot tirgus apstākļus.

Šā iemesla dēļ Lietuvas valsts kontrolētais uzņēmums Klaipedos nafta ir gatavs strauji, negaidot EK atzinumu, būvēt savu termināli Klaipēdā. Uz lietuviešu steigu Latvijā raugās ar sapratni, tomēr arī ar izbrīnu - kāpēc viņi nevarēja būt tikpat apņēmīgi attiecībā uz reģionālu SGT. Klaipēdas projektu lietuvieši nav piedāvājuši kā reģiona termināli, tieši pretēji, kaimiņu amatpersonas publiski ir paziņojušas, ka viņu projekts nenoraida reģionāla SGT nepieciešamību.

Lai Klaipēda kļūtu par reģionālu projektu, ir nepieciešami būtiski pārvades sistēmas uzlabojumi, kas līdzi nes sadārdzinājumu. Kopumā Latvijas EM norāda, ka tai nav pietiekamas informācijas par Klaipēdas termināli, lai izdarītu nopietnus secinājumus. Ar lielu skepsi Latvijā uzņēma Lietuvas plānus ar likumu noteikt, ka gāzes importētājiem vismaz ceturtā daļa gāzes būs jāiepērk no Klaipēdas termināļa. Tas uztverts kā zīme, ka pašiem lietuviešiem nav drošības par projekta konkurētspēju. Šāds regulējums izraisījis sašutumu arī Lietuvā, kur tiek apšaubīta tā atbilstība konkurences likumam.

Latvijā uz Klaipēdas termināli skatās ar bažām arī tāpēc, ka «lietuvieši daļēji izdara izvēli arī par mums», saka Daniels Pavļuts. «Klaipēdas projekts samazina reģionāla termināļa izdevīgumu, jo Baltijas valstu ekonomikas nav bezizmēra. Mūsu lielākā atbildība ir izmaksas, jo alternatīvas piegādes jēga ir panākt konkurētspējīgu cenu,» - tā Latvijas ekonomikas ministrs.

Klaipēdas terminālis top par spīti tam, ka arī Lietuvā speciālistu vidū valda vienprātība, ka piemērotas infrastruktūras dēļ labākā vieta SGT būtu Latvijā. Līdztekus Savickim lietuviešus mulsinājusi arī Latvijas un Igaunijas vilcināšanās atdalīt gāzes vadus no gāzes piegādātāja (būtībā - Gazprom). «Mēs nevaram runāt par kopēju termināli, kamēr nav vienotas juridiskās vides. Kā gan tas darbotos? Nav iespējams izveidot komerciālu modeli visām trijām valstīm, ja nav vienotas likumdošanas,» izteicies Lietuvas enerģētikas ministrs vietnieks Roms Sveds, kurš pērn no amata atkāpās.

Kā stāsta žurnālists Rīts Staselis, kopš 2010.gada augusta viņš trīs reizes ir uzdevis jautājumu Latvijas premjeram Valdim Dombrovskim (Vienotība), kad un kādu gāzes tirgus liberalizācijas modeli ieviesīs Latvija, un visas trīs reizes bijusi tā pati atbilde - priekšlikumi tiek gatavoti, un tūlīt tos paziņosim.

Kaut arī Lietuva ir steigusies uz priekšu, vairāk domājot par pretsvara radīšanu Gazprom, tās mērķis tomēr ir Klaipēdā uzbūvēt komerciāli veiksmīgu termināli. «Kaut arī mēs to nedeklarējam oficiāli, daudziem speciālistiem ir skaidrs, ka esam izvēlējušies 3,5 miljardu kubikmetru jaudu, novērtējot arī Latvijas un Igaunijas tirgus potenciālu,» izteicās kāda amatpersona, kas nevēlējās publiski atklāt savu vārdu. «Pat Brisele saprot, ka Klaipēdas terminālis ir neatgriezenisks process un ar to jārēķinās, izvērtējot enerģētikas iespējas un reģionāla SGT vietu Baltijas jūras Austrumu krastā,» - tā amatpersona.

Turklāt Lietuvā apzinās, ka terminālis neatrisina visas problēmas - tam nepieciešama gāzes krātuve. Gāzes patēriņš dažādās sezonās atšķiras piecas, sešas reizes, un tik lielu svārstību dēļ jebkurš piegādātājs par uzglabāšanu papildus rēķinās 10% komisiju. Tāpēc lietuvieši skatās Inčukalna virzienā un klusībā cer, ka neviļus Klaipēda kļūs par reģionālu termināli. «Maksājot Gazprom par gāzi vairāk nekā kaimiņvalstīs un ieguldot savus resursus Klaipēdas terminālī, Lietuvai ir ne tikai tiesības uz īpaša līdera lomu šajā jomā, bet arī sava veida invāziju kaimiņvalstu tirgos nākotnē,» komentē kāda cita Lietuvas amatpersona. Tas nozīmē apjomīgāka gāzes vada izbūvi no Klaipēdas līdz Šauļiem, no kurienes ir savienojums ar Inčukalnu, kā arī jauna gāzes vada izbūvi no Klaipēdas līdz Jurbarkai, lai termināli savienotu ar valsts gāzes tīklu (pēdējā izbūvi uz pusēm finansētu gāzes kompānija Lietuvos Dujos un valsts).

Lietuva devusi priekšroku peldošajam terminālim, kuru 10 gadus nomās no norvēģu uzņēmuma Hoegh LNG un kura izmaksas šajā laikā plānotas 430 miljonu eiro. Terminālim jāsāk darbs jau 2014.gadā.Klaipedos nafta rēķina - ja tās gāzes terminālis būtu darbojies pagājušajā gadā, valsts uz gāzes importa būtu ietaupījusi 100 miljonus eiro.

Kas tālāk?
EK savu slēdzienu par Baltijas reģionālā SGT atrašanās vietu varētu dot šāgada beigās. Latvija deklarē, ka tā paļausies uz EK ieteikto risinājumu arī tad, ja par to kļūtu, piemēram, Klaipēdas terminālis. Tiesa, Pūce apšauba, vai kaimiņvalstis šajā gadījumā piedalīsies ar savu finansējumu, jo tās nevarēs uzņemties atbildību par iesākta projekta izmaksām.

Vai kaimiņi tomēr piekritīs terminālim Latvijā, ja EK nonāks pie secinājuma, ka šeit ir ekonomiski pamatotākā vieta? Latvijā cer uz EK spiedienu, taču procesi kaimiņos šīs cerības padara naivas. Igaunija acīmredzot būvēs savu termināli, ja izpēte apliecinās tā dzīvotspēju. Lietuva cer, ka jau būs uzbūvējusi termināli visu vajadzībām, un neslēpj, ka tās pašreizējā interese ir nevis par ES naudu, bet gāzes tirgus likumu harmonizēšanu. Un nekur nebūs pazuduši politiskie argumenti, kas valstīm līdz šim ir likuši rīkoties šķietami neracionāli.

«Pēdējie trīs gadi liecina, ka, iespējams, būtu labāk ļaut Baltijas valstīm gāzes piegādes drošību risināt ar nacionāliem pasākumiem, nekā šķiest laiku un enerģiju politisku šķēršļu pārvarēšanai [starp valstīm], kamēr gāzes piegādes nedrošība paliek neatrisināts jautājums,» - tā noslēdzas šāgada sākumā tapis Kembridžas Universitātes pētnieku darba dokuments, kas analizē Baltijas valstu gāzes apgādi. Arī tajā Latvijā bāzēts reģionāls SGT atzīts par lētāko variantu.

Raksts tapis sadarbībā ar Verslo Zinios žurnālistu Rītu Staseli un Eesti Express galvenā redaktora vietnieku Sulevu Vedleru. Visi autori par šo tematu 19.maijā uzstājās Rīgā notiekošajā pētnieciskās žurnālistikas konferencē, ko rīko Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica.

 

Avots: žurnāls "Ir"