JaunumiJaunumi

04.12.2012 17:13

Indulis Emsis žurnālā Vides vēstis - Zaļā atmoda. Un kas pēc tam?

Ar Induli sarunājas žurnāla Vides vēstis žurnāliste un Latvijas Zaļās partijas biedrs Anitra Tooma.

 

 

Indulis Emsis šai intervijai piekrīt nelabprāt un teic, ka cenšas ar žurnālistiem nerunāt. Kad tomēr pierunāju uz sarunu un pēc divām stundām izslēdzu diktofonu, vēl krietnu brīdi spriežam, kam un kāpēc bija nepieciešams izdomāt skeletus viņa skapī. Piemēram, nekad un neviena premjera kailfoto laikraksts «Diena» nav publicējis pat pēdējā lappusē, bet Emsi, brienot laukā no jūras, izrādīja titullapā. Jo augstāku amatu Emsis ieņēma, jo smagākas apsūdzības kā gardu ēsmu kāds pasvieda medijiem, bet pierādījumus nekam tā arī neatrada. Tagad viņš no lielās politikas ir prom jau gadus piecus, un vislielākais prieks par to ģimenei. Nu ir laiks gan zaļajām tehnoloģijām, gan dzimtas mājām akmeņainajā Vidzemes jūrmalā, un politiķu kašķus nu var pavērot no malas.

 

Kad tu nolēmi pievērsties dabas aizsardzībai?

Laikam šo ceļu es izvēlējos brīdī, kad pēc Lāņu pamatskolas matemātikas skolotāja un māsa rosināja mācības turpināt Rīgas 1. vidusskolā – tā bija un ir ļoti nopietna skola, kur pastiprināti māca matemātiku, fiziku un ķīmiju. Te skolēnus vērtēja pēc zināšanām, centības un spējām. Tad arī sapratu, ka matemātikā man izcilu panākumu nav, ka vairāk esmu orientēts uz dabu – to apstiprināja arī piedalīšanās bioloģijas olimpiādēs. Esmu ļoti pateicīgs skolotājiem par tiem stingrajiem zināšanu pamatiem, ko ielika 1. vidusskolā, – vēl studējot, sāku strādāt šajā skolā par bioloģijas skolotāju. Tomēr nākotnes vīzijās sapņoju par dabas saudzēšanu, tāpēc pirmais brauciens darba meklējumos bija pie Gunāra Skribas uz tikko dibināto Gaujas nacionālo parku. Viņam tobrīd nebija brīvu štata vietu, un tā es 1974. gadā nokļuvu tā sauktajā Kaķu namā, kur tolaik atradās Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskais institūts. Tur Dabas aizsardzības laboratoriju vadīja docents Pauls Sarma, pēcāk – Aija Melluma, un šī bija vienīgā zinātniskā iestāde, kas nodarbojās ar dabas aizsardzību!

 

Vai uzmanības pievēršana dabas aizsardzībai 70. gados nebija Maskavas diktēta?

Nē, nebija! Latvijā mežsaimniecības sistēma bija, šķiet, vienīgā nacionāli orientētā – te nelietoja krievu valodu lietvedībā, nebija krieviski runājošu priekšnieku un darbinieku. Visa sistēma bija nacionāla. Mežu nozari vadīja ministrs Leons Vītols, un viņa paspārnē droši jutās Dabas aizsardzības nodaļa, kuru vadīja Aivars Siliņš. Mežsaimniecība un dabas aizsardzība bija vienās rokās. Ministram Vītolam un nozares prominentajiem mežkopjiem varam pateikties par to, ka Latvijas neatkarības sākuma gados mēs saņēmām mežus, pieaudzētus līdz ciršanas vecumam, simtiem tūkstošu hektāru platībā, un tad, kad atjaunojām neatkarīgu valsti, mums bija resursi, ko ieguldīt attīstībā. Leons Vītols uzskatīja: kāpēc cirst savus mežus, ja lētu koksni var dabūt Krievijā? Varbūt noderēs vēlāk. Ja kāds iebilda, viņš norādīja, ka nav gudri atkailināt padomju dzimtenes robežu. Un tas bija padomju laika komunists! Īsts Latvijas valstsvīrs ar tālredzīgu plānu. Jā, nosargātie meži, aizsargājamās teritorijas palīdzēja atjaunot neatkarīgu Latviju.

70. gados mežkopība plauka, zinātne bija ļoti attīstīta, tolaik mēs augstu kotējāmies PSRS. Cilvēki, kas strādāja Dabas aizsardzības laboratorijā, Latvijas dabas aizsardzības sistēmā bija ļoti nozīmīgi: gan Aija Melluma, Anna Seile, gan Māris Laiviņš un daudzi citi – viņi ir celmlauži. Nonākt šādā kolektīvā ir veiksme, un es augu kopā ar viņiem. Sāku kā inženieris ar 110 rubļu mēnešalgu. Alga bija neliela, toties daudz brīvību tālākizglītībai un pētniecībai, iespēja gan rakstīt, gan darīt sabiedrisko darbu. Līdzdarbojos Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā. Tur, Pārdaugavas Hartmaņmuižā, notika sēdes, lasīju lekcijas.

 

Kā PSRS laikos varēja pastāvēt kaut kas tik brīvdomīgs kā Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība?

Jā, tieši sabiedriskā organizācija reāli nodarbojās ar dabas, vides un kultūras pieminekļu aizsardzību! Cik moderni, vai ne? Katrā rajonā bija nodaļas priekšnieks, bija palīgs un sekretāre. Nauda tika plānota pa piecgadēm, un priekšnieki, par laimi, gandrīz vienmēr trāpījās labi. ....

 

Pilnu interviju lasiet Vides vēstīs vai zemāk pievienotajā pdf dokumentā.