JaunumiJaunumi

06.09.2016 17:48

Intervija ar LZP vecbiedru un dabas pētnieku G.Eniņu. Ar saknēm ieķēries dzimtajā zemē

Anitra: Kad žurnāla redakcijas iedvesmas sapulcē savām jaunākajām kolēģēm jautāju, vai viņas zina, kas ir Eniņš, visas piekrītoši māja ar galvu: «Jā, Eniņš – tā ir leģendāra mūžība.»

Julita: Var teikt, ka mēs ar Gunti iepazināmies caur viņa grāmatu «Tepat Latvijā». Lasīju ar dziļu aizkustinājumu par viņa Latvijas skaistuma izjūtu, savukārt Gunti aizkustināja mana atsauksme par šo grāmatu. Gunti Eniņu uzskatu par savu skolotāju, bet ne tik daudz viņa plašo zināšanu dēļ, cik spējā uzrunāt tautu, rosināt doties un ieskatīties dabā, no- vērtēt to, kas mums Latvijā ir. Katrā sarunā un tikšanās reizē mani atkal un atkal pārsteidz Gunta nerimtīgā enerģija, it kā gadu sloga nebūtu vispār!

Guntim ir 83 gadi, neviena lieka tauciņa, un viņa seja ir pilna smaida krunciņām. Viņš dzīvo Dobelē, gaišā un plašā padomjlaiku dzīvoklī Zaļajā ielā, un tur nav nekā lieka. Viņš joprojām čakli raksta un ir teju apsēsts ar dižkoku glābšanas un ainavu saglabāšanas idejām. Jau krietnu laiku Guntis ir viens – sieva Ingrīda, ko viņš joprojām piemin ar labu vārdu, mirusi –, bet nešķiet, ka būtu vientuļš. Kad mēģinām uzzināt Gunta Eniņa radu rakstus, viņš ierauj mūs krāšņos stāstos un pamanās neko daudz līdz galam neizstāstīt. Viņa stāsti ir neapturami, valoda kupla un bez neviena svešvārda, bet, lai saprastu, kas ir šis harizmātiskais vīrs, mums jāsaprot, kur meklējamas viņa saknes, kā padomjlaiku pelēcībā spēja izšķilties tik zaļš asns, kas ar savu aizrautību un interesi par lieliem kokiem un akmeņiem, dziļām alām, kā arī vēsturi spēja aizraut veselu paaudzi Latvijā.

Es piedzimu Rīgā. Mans tēvs Alfrēds bija gadus 10 jaunāks par māti Veroniku. Par tēva dzimtu neko daudz nevaru pateikt, jo viņš ģimenē bija pieņemts kā audžubērns. Sākumā strādā- jis par ratiņstūmēju, pēc Rīgas Politehnikuma beigšanas – par elektromontieri. Tēvs sagājās un draudzējās ar rakstniekiem un māksliniekiem. Pats rakstīja dzeju, arī kritiskas publikācijas laikrakstā «Rīts». Kopā ar sievu – manu māti – Veroniku 1938. un 1939. gadā izdeva laikrakstu «Rīgas Jūrmalas Vēstnesis». Par šiem notikumiem man atmiņu nav, jo visus laimīgās bērnības gadus līdz karam es aizvadīju man Dieva lemtajā paradīzē – mātes dzimtajās Ķonānu mājās Vidzemē, Dzelzavas pagastā, mātes vecākās māsas Antonijas Bērziņas jeb Lielās mammas, kā mēs viņu saucām, mīlestības gādībā. Tātad pa mātes līniju es varētu būt uz Vidzemi pabēguša ķoniņa pēctecis. Tā kā -āns augšzemnieku dialektā nozīmē ‘dēls’, sanāk, ka esmu ķoniņ- dēls. Kad es dzimu, tēvam bija nedaudz pāri divdesmit. Vec- mamma Karlīne viņu ļoti stingri audzināja, bet, par spīti tam, vienā svētdienas rītā tēvs tā starp citu viņai sacījis: «Man šo- dien kāzas. Tu atnāksi?» Manu vecāku ģimenē bija divi bērni, man ir divus gadus jaunāks brālis Andris.

Vecmamma nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam un nomira ne aiz vecuma, bet krītot un salaužot gūžas kaulu. Taču vairāk nekā vecāki mani audzināja Lielā mamma. Viņa mani bezgalīgi lutināja! Tā kā vectēvs bija Bučovskas baznīcas pērminderis, pa mātes līniju visi bija ļoti tikumīgi pareizticīgie, tāpēc mani audzināja stingri, un pirmoreiz es meiteni bučoju pēc armijas. Atceros, sirds no krūtīm gribēja izlēkt. Gājām pēc izlaiduma naktī staigāt, un viņa prasa: «Kāpēc tev, Gunti, sirds tā pukst?» Un nu es arī dzirdu, kā nakts klusumā skan: «Bum, bum, bum!» Lielajai mammai personīgā dzīve nebija sevišķi veiksmīga. Viņu apprecināja ar nešpetnu krodzinieku, kurš, negribēdams iet karot armijā, sevi sašpricēja ar siekalām un gandrīz nomi- ra. Ilgi viņš neizvilka, un bērnu viņiem nebija. Toties palika zelta nauda. Un Antonija šo naudu tērēja, lai izskolotu savas māsas, kā arī rūpējās par mani un brāli. Pēdējo zelta ripulīti viņa iedeva, kad man jau bija bērni, un to zobārstam atdevu. Antonija bija pārliecināta, ka ļaunā sabiedrība samaitā labos tikumus, un mūs ļoti sargāja no ārpasaules ietekmes. Manas skolas gaitas ļoti ietekmēja kara laiks, un es skolā sāku iet krietni vēlāk nekā citi bērni. Tāpēc es drosmīgi smeju, ka esmu atpalicis attīstībā, toties mūžam jauns. Es visu sāku vēlāk nekā citi. Rakstīt sāku pusmūžā, pat dzejoļus saceru! Mūsu skolas brīvlaiki vienmēr pagāja Madonas pusē. Kad abi ar brāli sākām blandīties apkārt un apceļot Latviju, viņa vienmēr mūs pacie- tīgi gaidīja un sūtīja uz Rīgu pārtikas pakas.

Kara laikā pirmos trīs gadus mācījos Rīgā. Šīs ziemas es nemitīgi slimoju. Laikam no vides maiņas. Bija gan garais klepus, gan vidusauss iekaisums, tāpēc daudz sēdēju mājās. Pēckara pirmajos gados mācījos Dzelzavas pamatskolā, bet pēdējos trīs pamatskolas gadus Rīgā. Tēvu 1945. gadā arestēja, tiesāja un uz astoņiem gadiem izsūtīja uz Sibīrijas lēģeri. Mātei ne- bija viegli vienai divus puikas uzturēt un skolot. Labi, ka palīdzēja Lielā mamma, arvien sūtīdama produktu pakas uz Rīgu. Pēc pamatskolas beigšanas iestājos Rīgas būvniecības tehni- kumā, bet pabeidzu vien divus kursus; no trešā mani parāva armijā. Bet tehnikuma laikā mēs bijām ekskursijā uz Latvijas Universitāti, un es sāku sapņot par studijām. Tādēļ pēc armijas neturpināju mācības tehnikumā, bet gan neklātienē vidussko- lā. Pēc tam stājos Fizikas un matemātikas fakultātē, taču neiz- turēju konkursu, tomēr vēlāk iecerētajā fakultātē tiku. Studi- jas izrādījās ļoti grūtas, man smagi gāja. Iepazinos ar Ingrīdu, iemīlējos, dzima bērni... Kādas vairs studijas? Mana sieva bija mediķe, un mēs iepazināmies slimnīcā, kur nokļuvu pēc pārāk sirsnīgiem boksa treniņiem.

Tu un bokss?

Jā, nolēmu, ka man vajag iemācīties sevi aizstāvēt. Tā es ap- karoju savu bailīgumu, jo Lielā mamma bija gādājusi, lai zēna gados mēs nesatiekamies ar citu sabiedrību, tāpēc biju diezgan naivs un maigs. Pieteicās bērni, bija jāprecas un jāstrādā. Pēc kāda laika nolēmu studēt Politehniskā institūta vakara noda- ļā – katru dienu pēc darba gāju uz lekcijām. Tolaik vasarā biju kurinātājs uz kuģa. Ziemā kurināju vīna un šampanieša rūpnīcu. Reiz skolasbiedrs Alvils Sausiņš padeva ziņu, ka Zinātņu aka- dēmijas Organiskās sintēzes institūtā vajadzīgi inženieri, un es pieteicos. Pēc pāris mēnešiem mani ielika par maiņas priekšnie- ku. Man tur ļoti patika, ļoti noderēja zikālo procesu izpratne, un alga arī bija laba, darbinieki un zinātnieki kā no citas pa- saules. Iepazinos ar Jāni Stradiņu. Tur nostrādāju no 1962. līdz 1970. gadam, bet tad Ingrīda Stopiņu ciema Upeslejās saņēma trīsistabu dzīvokli ar nosacījumu, ka vīram arī jāstrādā medicīnas jomā. Tā nokļuvu Latvijas PSR eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniski pētnieciskā institūta vēža šūnu ķīmijas la- boratorijas elektronmikroskopa centrā, kur nostrādāju par in- ženieri gadsimta ceturksni. Alga bija vidēja, bet centra vadītājs Jānis Ērenpreiss pamanīja manus talantus un rosināja rakstīt.

Kurā brīdī tavā dzīvē ienāca alas, avoti, dižkoki?

– Es saku, ka no Daugavas esmu sācies. Mēs ar brāli jau skolas laikā sākām iet gar Daugavu: sākām no Rīgas līdz Salaspilij, nākamajā reizē no Salaspils, un tā uz priekšu. Visu redzēto jau tad kārtīgi pierakstīju blociņā. Gar Daugavas abiem krastiem gājām kā svētceļojumos daudzus gadus, līdz Krievijai, līdz pat Valdaja augstienei, kur ir Daugavas un Volgas sākums.

Tu viens nekad neej dabā?

Nē. Pa visu šo laiku tikai 1980. gadā vienu reizi biju dabā viens pats divas naktis. Iet bariņā ir daudz jaukāk, var dalīties priekā par redzēto. Labi, ja kāda meitene vai sieva visu pie- raksta un patur mērlentes galu, puiši pa to laiku cērt un zāģē, lai atbrīvotu dižkoku no brikšņiem.

Zinātniskajā jomā mani ievirzīja mežzinātnes doktors Staņis- lavs Saliņš. Tagad, gadiem ejot, es arvien vairāk novērtēju šā cilvēka personības lielumu un lielo lomu manā liktenī. Mēs sākām sadarboties 70. gados. Saliņš nesen bija uzrakstījis dižkoku kritērijus un to, kā tie pareizi jāmēra. 1971. gada Maija svētkos ar bērniem un kaimiņa ģimeni devāmies uz Nurmižiem, nekāda rezervāta toreiz tur nebija. Skatos: viens dižkoks, otrs, trešais, vienpadsmitais, divdesmitais – nere- dzēti daudz dižkoku! Publicēju tolaik ļoti populārajā žurnālā «Zvaigzne» kvēlu rakstu par dižozoliem, kas izdedzināti vaid un kauc. Redaktors Centrālkomitejā bija saņēmis aizrādīju- mu par maniem tekstiem: «Ko jūs ar TO esat domājuši?!» Bet mans pirmais raksts presē bija «Augstākais ūdenskritums Latvijā». Tas gan bija feļetons par aplami uzbūvēto jumtu Upeslejās namam, kurā dzīvoju.

Tu aicini katram Latvijā atrast savu dižkoku, par ko rūpē- ties. Doties meklēt un atbrīvot aizaugušos, aizmirstos diž- kokus pie senču mājām, tā saglabājot saikni ar dzimtas sak- nēm. Tev pašam ir savs dižkoks?

Kad māte bērnībā gāja ganos, viņa no meža pārnesa mazu ozoliņu un iestādīja puķu dārziņā pie loga saules pusē. Kopā ar brāli rēķinājām, ka tagad ozolam ir 100 gadu. Nosaucām par Veronikas ozolu. Bet pa visu Latviju esmu atradis, nomērī- jis un aprakstījis pāris tūkstošu dižkoku. Varbūt par manu diž- koku var saukt Kaives ozolu, jo tā dzīvību esmu izglābis četras reizes! Glābšanā iesaistījās Tukuma rajona mežzinis Dzintars Laivinieks. Ozolam bija dzīvs tikai viens liels zars, un Andris Zvirgzds teica, ka tur vairs nav ko glābt. Bet Dzintars dabūja ceļamkrānus, un mēs stutējām pa divi lāgi: alpīnists no augšas lika stuti, bet tā nošļuka; stutējām atkal, un tad es panācu, lai pieliek piecas stutes un divas štropes – savelkošās jostas. Un aizpagājušajā gadā es ieraudzīju, ka ozols ir ieguvis jaunu elpu un brīnum vareni sakuplojis. Taču tas tonnām smagais žubura zaļums svērās uz vienu pusi, vērpa un plēsa stumbru, veidojās stateniska plaisa, tāpēc mēs ar Dzintaru devāmies pie Sēmes pagasta izpilddirektores, ar kuras atbalstu nu sasiksnoja to vēl ar divām papildu jostām un atbalstīja ar trim papildu stutēm. Otrs ir Rietekļa paeglis. Skatos – dižais koks sasvēries 45 grādu slīpumā. Zvanīju Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas vadītājam Rolandam Auziņam, bet neko nevarēju panākt. Tad pagastā izlūdzos, lai atspaidam bomīti pieliek. Vietējie cilvēki pielika, un kadiķis bija glābts. Vēl Rūtiņu kļava... Koks vērās vaļā, bet arboristi savilka stumbru, un tagad šī kļava ir resnākā Eiropā. Rietekļa kadiķis arī. Varētu izveidot garu sarakstu, cik dižkoku esmu izglābis!

Es uzskatu, ka kokam ir jaunība, briedums un vecums un ir jāļauj kokam aiziet dabīgi. Kāpēc tev liekas, ka koks ir jāstutē?

Cilvēks arī nav mūžīgs, un, kad sāk slimot, vai teiksi: ko nu vairs ārstēs un liks protēzes? Vācijā iemācījos, ka dižajiem kokiem nav tikai dendroloģiska vērtība vien. Katram ir sava biogrāfija, katrs nes mājvārdu, glabā atmiņas. Un tad šis koks ir ne tikai divreiz, bet kvadrātā vērtīgs.

Pastāsti par slaveno Eniņa naglu!

Kokiem mērīšanas augstumā iespraužu mazo dekoratīvo mēbeļu nagliņu. Bieži vien dabas retumu meklētāji priecīgi atrod lielu koku, sāk mērīt, cer, ka būs jauns «sešinieks», bet atrod manu nagliņu un saprot, ka Eniņš te jau ir bijis. (Smejas) Šī nagla ir vajadzīga, lai pēc gadiem es un citi dižkoka mērītāji zinātu, kādā augstumā no zemes jāmēra dižā stumbra resnums, lai mērījumus varētu salīdzināt.

To, kā jāmēra koki, es iemācījos no Staņislava Saliņa. Tas nav tik vienkārši, kā, no malas skatoties, šķiet. Dižie koki parasti aug slīpā vietā, tur ir aizvējš, vairāk gaismas. Kur mērīt? Es vienmēr esmu gribējis pārcensties un līdz galējai iespēju ro- bežai godīgi izmērīt dižkoku, tāpēc mērlentu ieslidinu vistie- vākajā vietā starp zemi un 1,30 metru augstumu. Bet cilvēki bieži vien nesaprot, kā var astoņus metrus resnu koku nomērīt līdz centimetra precizitātei. Citreiz es lieku otru nagliņu pre- tējā pusē. Pēc vairākiem gadiem pārmērot, atklājas, ka koks gada laikā pieaug resnumā par 2–3 un pat vairāk centimet- riem. Tā es aptvēru, ka mūsu dižie ozoli nav tūkstošgadīgi, nav pat neviena, kas vecāks par 500 gadu! Nupat es uzzināju, ka arī Vācijas zinātnieki nākuši pie prāta un attapuši, ka Vāci- jā nav par 800–900 gadu vecāku ozolu. Maksimālais vecums Eiropas dižozoliem ir 1000 gadu. Eiropā jau sen cildina lielos kokus, tos gleznoja un fotografēja, tāpēc tagad, pārskatot šos attēlus, var pārliecināties, ka simt gados ozols izaudzis par diviem vai vairāk metriem resnumā.

Mūsu tauta piekopj misticismu: daudzi svētsvinīgi soļo pie ozoliem, piespiežas ar muguru vai vēderu, meditē. Tu arī kaut kā īpaši izjūti koku un akmeņu vibrācijas? Esi mistiķis?

(Skaļi smejas) Vairs ne. Es tikpat centīgi esmu pētījis arī mistiku un sapratis, ka patiesība ir sarežģīta. Mistikai ir savs skais- tums, un, ja cilvēks no iedomām vien kļūst veselāks – tas taču ir labi! Man prasa: «Vai tad tu nejūti, kā šajā vietā no akmens nāk siltums?» Es neko nejūtu. Reiz mēģināju noteikt ar klū- dziņām āderes... Nu, negriežas nekas manās rokās! Es taču neizlikšos! Mani nohipnotizēt arī nevar. Pats Zālītis mēģināja, un neizdevās.

Reiz Anita Biseniece no Pokaiņiem mani pasauca pie sevis, sūrojās par citiem mistiķiem un rādīja: re, dzīvības un nāves akmeni atradusi! Baigais siltums nākot! Kad mēs aizbraucām, nekas nenāca. Eh, šodien akmens nedarbojoties, bet reiz viens zēns esot uz tā akmeņa uzlicis roku, ilgāk paturējis, un roka izaugusi lielāka! Bija jau interesanti tās akmeņu čupas aplūkot, viņa kartē tās iezīmējusi. Gidi stāsta, ka Pokaiņos divi tūkstoši akmeņu kaudzes, bet pati Anita saskaitījusi, ka vairāk par diviem simtiem tur neesot. Tādas akmeņu kaudzes čakla senās mājas spēcīgo vīru saime varēja no tīruma nolasīt vienā sezonā! Pokaiņu mežos top mūsdienu teikas.

Kas tev dabā šķiet vispārsteidzošākais?

Vislielākie pārsteigumi bijuši alās. Cilvēki par mani stāsta brī- numus, sak, atnāk Eniņš, uzmet aci klintij un nosaka: «Rociet tur!» Un patiesi – tur, izrādās, slēpjas liela ala! Mūžam neaizmir- sīšu, kā atklājām pazemes ezerus Straupes pagastā. Mēs cītīgi rakām, pavērās caurums, un es nolēmu līst pirmais. Ielaidos līdz pusei, bet jūtu, ka nav nekāda atbalsta. Karājos un saucu: «Rau- jiet mani ārā!» Parakām vairāk, bet šie Eniņu vairs bezdibenim neuztic. Laiž alā Andri Urtānu. Tas pazūd. Klusums. Tad es ielai- dos, un tas bija mana mūža negaidītākais skats: ūdens spogulis, un Andrītis kā sastindzis tup pazemes ezera krastā. Es saucu: «Eu!» (Es nekad nesaku «Vau!») Un šis pagriežas: «Kuš!» Pilnīgā ekstāzē. Sasējām divus piepūšamos matračus un laidāmies tā- lāk, cik nu tas ezeriņš liels – padsmit metru.

Tu teici, ka no bērnības esi tramīgs un kautrīgs, bet te bez baiļu lien pazemes caurumos!

Pazemē taču ir visdrošāk! Pa Rīgas ielām staigāt ir bīstamāk. Kad brūk smilšakmens, tas plūst kā upe, sabirzis smalks, ne- krīt gabaliem, tāpēc, kaut pār mums ne reizi vien ir nobiris smilšu kalns, neviens nav cietis.

Kā tev izdodas saglabāt optimismu? Tu vienmēr smaidi.

Tas tāpēc, ka apkārt man ir labi cilvēki. Jūs abas atbraucāt, un, kaut darba daudz, man enerģija klāt, un kāja mazāk sāp. Man tagad ir saspringts laiks: jāuzraksta vairāki raksti, jāor- ganizē Pakaišmuižas ozola atbrīvošana. Biju nomākts šīs die- nas, jā. Organismā jau visu laiku kaut kas sastrēgst, un, kolīdz kreņķis klāt, tā kaites ņem virsroku. Bet es joprojām kopš ar- mijas laikiem katru rītu stāvu uz galvas. Kaut man ir 83 gadi, joprojām spēju noturēt līmeniski augumu uz rokām.

Tu nepaguris cildini latvisko ainavu. Kāpēc? Vai tā ir iekon- servējama?

Nesen Valdis Segliņš mani iedvesmoja, jo skaļi pateica to, ko es jau gadiem nojautu: latviskā ainava ir viena no skaistākajām Eiropā! Man prieks, ka Latvijas Dabas fonds uz valsts simtgadi grib īstenot dižprojektu par latviskās ainavas saglabāšanu. Kad ar autobusu braucu no Dobeles uz Rīgu, vienmēr priecājos, cik skaisti skati pa logu. Un redzu, kur krūmu džungļi vien palikuši no viensētām. Sakopt savu apkārtni mēs iemācījāmies no vācu muižniekiem. Tas taču ir skaidrs, mēs dzīvojam uz robežšķirtnes, un, ja mūs būtu paņēmuši Austrumi, nekas no mums nebūtu.

Reiz Anita Biseniece no Pokaiņiem mani pasauca pie sevis, sūrojās par citiem mistiķiem un rādīja: re, dzīvības un nāves akmeni atradusi! Baigais siltums nākot! Kad mēs aizbraucām, nekas nenāca. Eh, šodien akmens nedarbojoties, bet reiz viens zēns esot uz tā akmeņa uzlicis roku, ilgāk paturējis, un roka izaugusi lielāka! Bija jau interesanti tās akmeņu čupas aplūkot, viņa kartē tās iezīmējusi. Gidi stāsta, ka Pokaiņos divi tūkstoši akmeņu kaudzes, bet pati Anita saskaitījusi, ka vairāk par diviem simtiem tur neesot. Tādas akmeņu kaudzes čakla senās mājas spēcīgo vīru saime varēja no tīruma nolasīt vienā sezonā! Pokaiņu mežos top mūsdienu teikas.

Kas tev dabā šķiet vispārsteidzošākais?

Vislielākie pārsteigumi bijuši alās. Cilvēki par mani stāsta brī- numus, sak, atnāk Eniņš, uzmet aci klintij un nosaka: «Rociet tur!» Un patiesi – tur, izrādās, slēpjas liela ala! Mūžam neaizmir- sīšu, kā atklājām pazemes ezerus Straupes pagastā. Mēs cītīgi rakām, pavērās caurums, un es nolēmu līst pirmais. Ielaidos līdz pusei, bet jūtu, ka nav nekāda atbalsta. Karājos un saucu: «Rau- jiet mani ārā!» Parakām vairāk, bet šie Eniņu vairs bezdibenim neuztic. Laiž alā Andri Urtānu. Tas pazūd. Klusums. Tad es ielai- dos, un tas bija mana mūža negaidītākais skats: ūdens spogulis, un Andrītis kā sastindzis tup pazemes ezera krastā. Es saucu: «Eu!» (Es nekad nesaku «Vau!») Un šis pagriežas: «Kuš!» Pilnīgā ekstāzē. Sasējām divus piepūšamos matračus un laidāmies tā- lāk, cik nu tas ezeriņš liels – padsmit metru.

Tu teici, ka no bērnības esi tramīgs un kautrīgs, bet te bez baiļu lien pazemes caurumos!

Pazemē taču ir visdrošāk! Pa Rīgas ielām staigāt ir bīstamāk. Kad brūk smilšakmens, tas plūst kā upe, sabirzis smalks, ne- krīt gabaliem, tāpēc, kaut pār mums ne reizi vien ir nobiris smilšu kalns, neviens nav cietis.

Kā tev izdodas saglabāt optimismu? Tu vienmēr smaidi.

Tas tāpēc, ka apkārt man ir labi cilvēki. Jūs abas atbraucāt, un, kaut darba daudz, man enerģija klāt, un kāja mazāk sāp. Man tagad ir saspringts laiks: jāuzraksta vairāki raksti, jāor- ganizē Pakaišmuižas ozola atbrīvošana. Biju nomākts šīs die- nas, jā. Organismā jau visu laiku kaut kas sastrēgst, un, kolīdz kreņķis klāt, tā kaites ņem virsroku. Bet es joprojām kopš ar- mijas laikiem katru rītu stāvu uz galvas. Kaut man ir 83 gadi, joprojām spēju noturēt līmeniski augumu uz rokām.

Tu nepaguris cildini latvisko ainavu. Kāpēc? Vai tā ir iekon- servējama?

Nesen Valdis Segliņš mani iedvesmoja, jo skaļi pateica to, ko es jau gadiem nojautu: latviskā ainava ir viena no skaistākajām Eiropā! Man prieks, ka Latvijas Dabas fonds uz valsts simtgadi grib īstenot dižprojektu par latviskās ainavas saglabāšanu. Kad ar autobusu braucu no Dobeles uz Rīgu, vienmēr priecājos, cik skaisti skati pa logu. Un redzu, kur krūmu džungļi vien palikuši no viensētām. Sakopt savu apkārtni mēs iemācījāmies no vācu muižniekiem. Tas taču ir skaidrs, mēs dzīvojam uz robežšķirtnes, un, ja mūs būtu paņēmuši Austrumi, nekas no mums nebūtu.

Avots: žurnāls "Vides Vēstis" Nr.4/2016

Autori: Anitra Tooma, Julita Kluša