JaunumiJaunumi

18.10.2017 13:09

Intervija ar Viesturu Silenieku žurnālā "Tēvijas sargs"

Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijā šajā vasarā darbu uzsāka parlamentārais sekretārs Viesturs Silenieks. Cilvēks ar lielu pieredzi politikā. Pirms intervijas pārskatot pieejamo informāciju internetā, atrodama arī vietne www.silenieks.lv.

Tur paustais ļauj paskatīties uz viņu ne kā uz politiķi vai valsts iestādē strādājošo, bet kā uz cilvēku. Par to arī šī saruna. 

— Radošs cilvēks un politika. Vai ir iespējama šāda savienība?

— Tieši otrādi, ja nav radošuma, tad politikā vispār ir grūti. Tāds cilvēks ir garlaicīgs gan kolēģiem, gan pats sev. Es cenšos mazāk kritizēt citus, bet vairāk darīt. Tas arī noteica manu izvēli iesaistīties politikā. Atceros astoņdesmito gadu beigas, kad bija mītiņi, tautas sapulces, gājieni. Toreiz kopā ar savu vecomāti un vecvecmāti, kurai toreiz bija aptuveni 90 gadi, gājām no centra uz Mežaparku kājām. Tādā veidā arī es visā iesaistījos. Puča laiki un barikādes… Es ārkārtīgi nožēloju, ka vecāki mani nelaida uz barikādēm, lai kā arī man gribējās. No tēva puses mans vecaistēvs bija leģionārs. Viņa mājas bija Džūkstē, un mēs vasarās ar riteni izbraukājām vietas, kur viņš pats bija piedalījies kaujās. Rādīja un stāstīja, kur kas bija noticis. Tas bija tāds patiess stāsts, ne no grāmatām izlasīts. Stāsts par vērtībām — par brīvu Latviju, neatkarīgu Latviju. Arī 90. gadu beigās izskanēja tas pats, ka pietiek kritizēt un vajag kaut ko darīt. Bet darīt var tikai caur politiku, ja grib politiski kaut ko mainīt.

Tajā laikā es ārkārtīgi daudz klausījos Latvijas radio, tas man skanēja visu laiku fonā, visam sekoju līdzi. Tad arī iestājos Zaļajā partijā, jo tā atbilda maniem kritērijiem. Politiskās partijas es iedalu trīs dažādos tipos, kas nosaka katras partijas nākotni, dzīvotspēju vai mūža ilgumu. Nekad neesmu vīlies šajā iedalījumā. Viens veids ir partijas, kuras rodas kaut kādu īstermiņa darbu dēļ. Tāds termiņš varētu būt aptuveni 10 gadi. Kā tipiskākais piemērs te būtu minams «Latvijas ceļš», kura pamatstāsts bija iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Kad «Latvijas ceļš» to izdarīja, tad partija arī beidzās. Misija izpildīta. Tad tie paši sanāk kopā un mēģina rast jaunus mērķus, bet ne visiem vairs gribas. Tagad, kad būtu jāizvirza jauni mērķi, viņi vairs nespēj vienoties. Katram ir savs skatījums, un viņu savienība izjūk.

Otrs partiju veids ir tādas partijas, kurām ir izteikts līderis. Un to biedriem patīk līderis kā cilvēks un patīk arī viņa idejas. Slikti ir tas, ka tomēr lielai daļai cilvēku patīk viņš pats, nevis viņa idejas. Viņiem ārkārtīgi patīk līdera harismātiskā personība un pāris viņa citātu, bet visu pārējo viņi neredz un nedzird. Tāds ir bijis Šķēle, tāds ir bijis Repše, tāds ir bijis Zatlers. Kad līderim kaut kas, teiksim tā, notiek, partija mirst. Labākais piemērs te ir Tautas partija, jo pēc Šķēles bija gan Segliņš, gan Kalvītis — vari mainīt, ko gribi, bet tas vairs neinteresē.

Savukārt Zaļā partija ir tas trešais tips — tur ir ilgtermiņa mērķi, kuri pēc būtības nav sasniedzami. Tie varbūt transformējas, kaut kā mainās. Tāds piemērs — ja es paprasītu, ko dara Gvatemalas Tautas partija, nez vai sagaidītu atbildi. Ja jautātu, ko dara Gvatemalas Zaļā partija, atbildi droši vien saņemtu. Bet tur nemaz nav tādas Zaļās partijas! Te ir tas stāsts, patīk kādam vai nepatīk, bet šajā jautājumā tu zini, ar ko rēķināties. Prognozējamība un tāds nepiepildītais mērķis ir šādas mūža laulības. Protams, ideju var degradēt, var sabojāt, var mainīties partijas vadītāji, nu un?! Nomainās viens, otrs, trešais, bet skaidri ir zināms, par ko viņi iestājas. Nemainās ideja. Ja arī kāda zaļā partija beidzas, vietā radīsies cita zaļā partija un ar tiem pašiem mērķiem, kurus mēs jau zinām. Tieši stabilais ilgtermiņa pragmatiskais ceļš bija tas, kas mani saistīja. Un Zaļajā partijā ir visvairāk latvisko vērtību. Ja mēs skatāmies, latviskās tradīcijas, latviskā dzīvesziņa — tā nav tāda nacionālā ideja. Pamatā tās ir dabas vērtības, jo latvieši spēku ir raduši tieši dabā.

Intervijas turpinājumu lasiet žurnālā Tēvijas Sargs