JaunumiJaunumi

25.11.2011 00:00

Kārlis Bružuks: Valdībai ir jāuzņemas pilna atbildība par Latvijas Krājbanku

Šķiet, ka Latvijā banku bankrots ir cikliska parādība, sākot ar Banku Baltija, Parex, virkni mazākām bankām un beidzot ar Krājbanku. Ko dara valsts šo problēmu risināšanai?

Mums Latvijā eksistē tāda iestāde, kā Finanšu un Kapitāla tirgus komisija, kas atbilstoši Finanšu un Kapitāla tirgus komisijas likumam ir valsts iestāde ar darbības mērķi veicināt ieguldītāju, noguldītāju un apdrošināto personu interešu aizsardzību un finanšu un kapitāla tirgus attīstību un stabilitāti. Pie šobrīdējās situācija un analizējot šīs iestādes vadītājas izteicienus masu medijos, kur attiecīgi 2011.gada 23.septembrī publikācija BNS "Krūmane: Latvijas banku sektoram pašlaik ir augsta reputācija", 2011.gada 20.oktobrī Nozare.lv "Krūmane: Patlaban Latvijas bankas ir pietiekami kapitalizētas" un 2011.gada 18.novembrī "Krūmane: ir pāragri vērtēt situācijas ap "Snoras" banku ietekmi uz Latviju" ir pilnīgi viennozīmīgi izprotams, ka šī iestāde ne tikai nepilda savas funkcijas, bet arī publiski maldina Latvijas iedzīvotājus par patieso finanšu situāciju valstī. Līdzīga situācija bija ar Parex banku, kur šādus pašus izteicienu pirms bankrota veica virkne amatpersonu, par ko es lūdzu uzsākt kriminālprocesu pēc  krimināllikuma 194¹. panta "Nepatiesu datu vai ziņu izplatīšana par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli".

Pēc gadu ilgas izmeklēšanas visas iestādes izbeidza šo lietu, nekonstatējot noziedzīgu sastāvu un ka visu amatpersonu izteikumi ir balstīti uz kompetento iestāžu vadītāju ziņojumiem. Vai toreiz kāda amatpersona atbildēja par šo situāciju? Ņemot vērā skarbo pieredzi ar Parex banku, šai situācijā pilna atbildība ir jāuzņemas šīs iestādes amatpersonām likuma priekšā, bet valstij visa atbildība iedzīvotāju priekšā, kas šobrīd ir situācijas ķīlnieki. Šobrīd valdības nogaidošā pozīcija liek šaubīties par valdības kompetenci un spēju risināt krīzes situāciju, vai tagad kāda no atbildīgajām uzraugošo iestādes amatpersonām ir saukta pie atbildība, nē tieši pretēji, pat Saeimas priekšsēdētāja S.Āboltiņa vēl 2011.gada 22.novembrī informē iedzīvotājus, ka "Latvijas Krājbankas noguldītāji par savu naudu var neuztraukties" (portāls www.apollo.lv) un atkal apburtais loks, jo, protams, arī šis izteiciens būs balstīts uz kompetento iestāžu atzinumiem, bet kompetentās iestādes ir "darījušas visu", lai glābtu situāciju.

Man personīgi, rodas jautājums, kādēļ šobrīd nav apķīlāti valdes locekļu un akcionāru īpašumi, kādēļ mēs kaut ko gaidām no Lietuvas un tā vietā, kā ir aprēķināts pēc Noguldījumu garantijas likuma paredzētām izmaksām valsts ir gatava ieguldīt izmaksām iztrūkstošos 200 miljonus latu noguldījumu garantijas fondam, bet ja jau bankā iztrūka tikai 100 miljoni, vai nebija prātīgāk ieguldīt šo summu bankā un nepazaudēt šīs bankas klientus, 60 000 pensionāru virkni valsts uzņēmumus, kuriem no valsts budžeta līdzekļi būs jāmeklē nākotnē.

Runājot par šo situāciju, no valsts puses es jūtos apzagts un piesmiets, vai Krājbankas klienti ir savādāki kā Parex (Valsts kontrole secinājusi, ka glābjot Parex banku no Latvijas ekonomikas uz nezināmu laiku ir izņemti 673 915 659 Ls miljoni latu), vai tad Satversme nerunā par vienādām tiesībām, kādēļ valsts vienus glābj, bet otrus nē? Šeit ir jautājumu vairāk, kā atbildes. Izskan virkne minējumu par dažādām sazvērestībām, finanšu ministra saistību ar skandināvu bankām, kas šobrīd iegūst ļoti vērtīgos un stabilos klientus - pensionārus, vēlmi caur Krājbanku tikt pie AirBaltic u.t.t. Uzskatu, ka sabiedrība nevar šajā situācijā klusēt un kā tādi kaujamie jēri ar zemu noliektām galvām gaidīt pie Krājbankas bankomātiem, lai saņemtu daļu grašu no sevis nopelnītās naudiņas. Ja valsts šo banku neglābs ir jāvēršas pret atbildīgām amatpersonām, likuma noteiktā kārtībā ir jāprasa no valsts zaudējumus pilnā apmērā un šeit ir jāizmanto visas Latvijas un Eiropas tiesību normas.