JaunumiJaunumi

31.05.2017 09:30

K.Kalnozola: Lai notiktu labas lietas, pašiem jādara

Uz pašvaldību vēlēšanām pošas arī garkalniete Kristīne Kalnozola. Kristīnei ir 6.numurs Latvijas Zaļo partijas novada vēlēšanu sarakstā, laba entuziasma dzirksts un piedāvājums vēlētājiem - par harmonisku, ģimenēm draudzīgu Garkalni. Kristīne ir novada patriote, tāpēc pieņēmusi izaicinājumu startēt vietējā politikā. Kā sievietei - mammai viņai rūp skolas lietas, izglītība un lai novada bērni augtu priecīgi, veseli, laimīgi. Kā zaļas pārliecības piekritējai Kristīnei svarīga tīra apkārtējā vide un veselīgs dzīvesveids. Pāri citam - uzticības pilns ģimeniskums pašas namā, zaļajā mājvietā Garkalnē un Latvijas valstī. Ja gribētu noformulēt Kristīnes Kalnozolas dzīves kredo vienā teikumā, tas skanētu - lai kaut kas labs notiktu, pašiem ir jādara!

Kristīne, iepazīstiniet ar sevi Garkalnes vēlētājus.

Esmu dzimusi pirms 35 gadiem Rīgā. Mamma strādāja par grāmetvedi, bet tētis bija tālbraucējs šoferis. Man piedzimstot, vecākiem bija istabiņa kopmītnēs, bet kad pienāca rinda uz dzīvokļa saņemšanu Pļavniekos, visu prieku nomāca tēva nosūtīšana uz Černobiļas atomstacijas avārijas seku likvidācijas darbiem. Tas, diemžēl, atstājis neizdzēšamas sekas tēta veselībai.
Neskatoties uz mūsu diezgan sūro bērnību, mazo rocību 90.gados, vecāki vienmēr centās gādāt par gaišākām dienām man un māsai. Smagi strādājot, tētis nekad neaizmirsa atvest kādu īpašu dāvanu no darba komandējumiem, mamma pieskatīja, lai mēs abas augtu par kulturālām meitenēm un ar smaidu atceros omas dāvāto "ķīniešu' kleitu, kas bija neizsakāms dārgums. Tomēr mums mācīja, ka mantas nav cilvēkam dzīvē galvenais, bet tas, kas galvā, un ko nenopirkt citādi, kā mācoties, bagātinoties ar grāmatas izlasīšanu vai teātra apmeklējumu, augstu turot godā darba tikumu.

Tā jums vērtīgākā pieredze, ko esat guvusi no vecākiem?

Jā, un ne tikai tā. Pirmie skolas gadi man noritēja grūti, jo ikdienā atrados Vaivaru sanatorijā, kur arī mācījos. mamma ar vilcienu ik pēcpusdienu pēc darba brauca pie manis, lai vakarā atkal atgrieztos pie māsas. Tikai tagad, kad esmu pieaugusi un man pašai ir bērni, novērtēju šo upurēšanos un mātes mīlestības spēku, kam jābūvē piemineklis!
Pamatskolā gāju Pļavniekos, bet viss brīvdienas un brīvlaikus vadīju pie mammas mates, mīļās omes Latgalē, Kārsavā. Tās ir bezgala siltas atmiņas un pateicība, ka mīļas emocijas un latgaliešu strādīgums veidoja mani kā personību. Ar smaidu atceros neviltotas dusmas, ka cilvēkbērnam jāceļas piecos no rīta, lai rasā dotos biešu laukā un ravētu līdz dienvidus karstumam. Pēc pusdienām jāgādā nepieciešamais ēdamais lopiem, tad atkal vagā izravēt dienas normu un pašā vakarpusē brīvākas stundas ar draugiem. Tai laikā gan Kārsavā, gan uz mūsu ielas Rīgā bija daudz pusauga zēnu un meiteņu, kam visa diena bija sadalīta pienākumiem, un tikai vakari pelnīti jautri. Nezinu, vai tieši šie apstākļi, radināšana no bērna kājas, ka pienākumu jāizpilda vispirms, bet daudzi manu bērnu dienu draugi izauguši par darbu mīlošiem, karjerā veiksmīgiem cilvēkiem. Šodien esam sekmīgi uzņēmēji, arhitekti, skolotāji.
Vidusskolas gadi manu dzīvi stipri izmainīja, jo jaunuzceltajā Pļavnieku ģimnāzijā bija piesātinājums ar jaunām Eiropas dvesmām.

Pastāstiet tuvāk, kas tās bija par dvesmām?

Mācību process notika brīvākā veidā, prom un ārā no padomju perioda standartizētās domāšanas un vielas iekalšanas programmām. Bija pedagoģiskie eksperimenti, skolotāju radošā attieksme gluži kā neapzināti un nepiespiesti ieaudzināja sajūtu, cik svarīgi ir mācīties un cik liela nozīme vēlāk būs zināšanām. Mums to ļāva secināt patstāvīgi, bet aiz visa "slēpās" labi skolotāji ar pieredzi un sapratni par dzīvi. Dzīvojām pa ģimnāziju no rīta līdz vakaram, iesaistījāmies interesantās, izzinošās nodarbībās, nebija ne prātā mukt no stundām un bastot.

Padsmitgadnieces vecumā sajutāties kā briestoša personība?

Jā, pēc skolas absolvēšanas biju pārliecības un enerģijas pilna. Uzsākot studijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē, meklēju iespēju piestrādāt, lai nopelnītu, bet arī lai pašapliecinātos. Atradu vietu veikalā "Drogas". Darbs šajā uzņēmumā piesaistīja uz ilgāku laiku, ļāva iegūt praksi un profesionāli pieaugt. No pārdevēja - mācekļa izgāju visus veikala, liela uzņēmuma ciklus līdz centralizētā biroja lietvedei. Mācījos plānot, organizēt darbus konkrētās struktūrvienībās un lielākā mērogā. Pieredze noderēja darbā SVP restorānu tīklā ar 16 meitas uzņēmumiem, ļoti efektīvā sabiedriskās ēdināšanas tirgus līdera Yakuza restorānu izveidošanā un vēlāk manis pašas ēdināšanas uzņēmumos.
Atklāšu, ka pēc studiju beigām bija vilinājums doties uz ārzemēm - tieši tāpēc, lai mācītos jaunas zināšanas, pārņemtu labāko, ko tur redzēšu. Devos uz Anglijai piederošo Gērnsijas salu. Nostrādāju gadu, un tad mana pirmā bērniņa pieteikšanās tomēr mudināja uz mājām. Pēc atgriešanās varu teikt, ka jaunatklātu pieredzi novēlu katram studējošam jaunietim, jo tas ir ne tikai veids, kā iepazīt citu kultūru, citus biznesa vadības noteikumus, bet arī celt personīgās izpratnes un kompetences līmeni. Tas vispār ir ļoti noderīgi - sākt no apakšas, mazpamazām kārpīties uz augšu, pa ceļam krāt iemaņas un attīstīties, neizvirzot pārmēru ambīcijas - man pienākas un dodiet man tūlīt! Tas ir slikts tonis, kas nepiestāv jaunam censonim un nodara galvassāpes darba devējiem. arodu jāizzin pacietīgi, ar interesi  un aizrautību - tad lietas veiksies.

Un nesēdēt dīkā, moži rosīties?

Man tas pats par sevi saprotams. Draugi mani uzskata par neatlaidīgu racēju. Viņi saka - ja vajag kaut ko pacelt, pavilkt, pavirzīt - pasauksim Kristīni! Viņa to varēs un nedarīs pa roku galam! Nesmīdināsim dienu, neba viss dzīvē iet gludi pa diedziņu un kā pa nostieptu stīgu, taču mūsu pašu spēkos ir veidot gājumu pēc iespējas harmoniskāku un bez dziļiem iekritieniem. Vajag saudzēt un paturēt visu labo, censties atmest negācijas. Tāda man ir dzīves uztvere. Ja man jautātu par īpašībām, kādas šķiet skaužamākās, es kā man nepieņemamas minētu liekulību, nekompetenci un ierautkāri. Jo sevišķi pēdējā daudz nodara pāri sabiedrībai, kur kā primārās izvirza materiālās intereses, cenšas tām alkatīgi sekot un īstenot. Miers baro, nemiers posta, nu kam tik daudz raust un dzīties pēc mantas. Mans piepildījums ir no "citas operas" - māju ģimeniskums, uz labu izglītību balstītas zināšanas, veselīgs dzīves veids, tīra vide. tās ir īstās, nesamaksājāmās vērtības. Tādas lietas šai pasaulē, par laimi var izkopt, tās pastāv, un man šķiet ļoti glabājamas.

Vai tāpēc piekritāt kandidēt par novada deputāti?

Jau diezgan daudz gadu esam pārcēlušies no Rīgas uz Garkalni, kur esmu uz palikšanu. Man patīk miers, klusums, zaļums, kāds valda mūsu kopējās mājās. Bet, lai notiktu labas lietas, glabātu vērtīgo, pašiem jāiesaistās un jādara. Garkalnes novadam ir dotas visas iespējas augstākajā līmenī uzturēt labas skolas, perspektīvas darbavietas, sociālo nodrošinājumu tiem, kam vajag palīdzēt, un vērsties par ģimenēm draudzīgu, veselīgu dzīves veidu atbalstošu novadu. Tās ir manas priekšvēlēšanu pamatnostādnes un šais virzienos darbošos, ja mani ievēlēs par deputāti. It kā lietas mūsu novadā nav sliktā stāvoklī, bet daudz kas ir ievilcināts, varētu būt vairāk atbalstīts, turklāt labas pārmaiņas nekad nenāk par ļaunu. Te ir runa, kādas prioritātes izvēlas domes deputāti. Man ir pārliecība, ka mūsdienīgākais ceļš uz labu pārvaldību ir visplašākās sabiedrības iesaistīšana prioritāšu nospraušanā, lēmumu apspriešanā un pieņemšanā. Vairs nav tāds laiks, kad iespējams nolemt šaurā lokā, aiz slēgtām durvīm un negribīgi dalīties dozētā informācijā ar novada ļaudīm. Vairāk jāieklausās sabiedriskajā domā, jādod noteikšanu tautvarai.

Kādiem jābūt mūsdienīgiem Garkalnes vadītājiem?

Pašsaprotama lieta, ka kompetentiem, atbildīgiem vēlētāju priekšā, bet es pievienotu īpašību būt atvērtiem un gataviem uz atklātu sarunu ar cilvēkiem. Man būtu svarīgi, lai ievēlētie strādātu kā vienota komanda iedzīvotāju labā, un pat ar pretrunīgiem viedokļiem tomēr veidotu prasmes sadarboties, rast kopēju valodu. Starppartiju ķildas, interešu dalīšanās - tas ir sliktākais, ko novērojam un no kā nevar atteikties "lielie'politiķi. It kā jau cilvēkiem nevajadzētu dzīvot lielā atkarībā no politikas "tur, augšā", tomēr tā skar mūs visus. Kaut vai tā, ka valsts neveic ieguldījumus veselības aizsardzībā, kas vienmēr sevi attaisno un ir pareizi. Novads ir tuvāk cilvēkiem, zin, kādas ir iedzīvotāju domas un raizes, un redz, ka partiju plāni ne vienmēr ir tautas plāni. Kad saka par plaisu starp varu un cilvēkiem, novads ir kā vidutājs un ar rūpju pilnu attieksmi plaisu var mazināt. Piemēram, ja valsts nespēj rast izeju veselības aizsardzības problemātikā, tad novadam, gribot negribot, iespēju robežās maksimāli jāiesaistās, lai mūsu cilvēki nepaliek neārstēti, bez iespējām laikus saņemt medicīnisko palīdzību vai nopirkt zāles. Manā skatījumā tā ir atbildīga pašvaldības sociālā politika. Nav vajadzīgs izburties caur zintīm, lai saprastu vienkāršas lietas - kad cilvēkam vajag palīdzību, tad viņam jāpasniedz roku. Ar šādu attieksmi, ar atbalstošu rokas pasniegšanu un iejūtību pret mūsu cilvēku vajadzībām būtu jāvada novadu, pilsētu vai valsti. Tas rada un nostiprina māju sajūtu un rada harmoniju sabiedrību. Visbeidzot, man ir būtiski pateikt, ka kopā vīru Valdi esam pieņēmuši par pamatlietu un ģimenē audzināsim bērnus, ka ar cieņu jāizturas pret Latvijas valsti un jālepojas ar mūsu līdzcilvēku panākumiem.