JaunumiJaunumi

22.03.2014 12:30

Raimonda Vējoņa uzruna LZP kongresā

Godātie klātesošie, draugi!

 

Kā partijas līdzpriekšsēdētājam man būtu jārunā par Zaļās partijas sasniegumiem un nākotnes plāniem, kā bijušajam Baltijas asamblejas priekšsēdētājam – par Baltijas valstu sadarbību un Austrumu partnerību, kā cilvēkam – par to pozitīvo, kas šī gada laikā ir noticis.

 

Kā Latvijas Republikas aizsardzības ministram šodien man ir pienākums vispirms iezīmēt pilnīgi atšķirīgo ģeopolitisko situāciju.

 

PAR STARPTAUTISKO SITUĀCIJU UN LATVIJAS DROŠĪBU

Krievijas Federācijas agresija Ukrainā, anektējot Krimas pussalu, ir fundamentāli mainījusi lietu kārtību Eiropas kontinentā. Tas, kas vakar šķita piederam Eiropas tumšākajai vēsturei, ir kļuvis par šodienas realitāti. Šī situācija liek pārvērtēt Latvijas politisko dienas kārtību. Tā liek pārvērtēt arī Zaļās partijas dienas kārtību. It īpaši tāpēc, ka šajā saspringtajā laikā tieši mūsu partija ir uzņēmusies vadīt Aizsardzības jeb, kā pirmās neatkarības laikā to dēvēja, – kara ministriju.

 

Par mūsu valsts drošību. Šogad aprit desmit gadi kopš esam pilntiesīga NATO dalībvalsts. Mūsu izvēle, pievienojoties NATO, ir bijusi stratēģiski pareiza un tālredzīga. Esam varenākajā kolektīvās drošības sistēmā, kāda jebkad pasaulē pastāvējusi. Mums ir pamats justies drošībā.

Taču šobrīd, tā vietā, lai svinīgi atzīmētu 10 gadu jubileju mūsu valsts dalībai NATO, mēs, diemžēl, esam spiesti runāt par to, kādas drošības garantijas NATO mums var sniegt.

Šobrīd Latvija līdzdarbojas situācijas regulējuma meklējumos Eiropas Savienības un NATO ietvarā, tāpat kā Lietuva un Igaunija. Praktiskie soļi, kā papildu gaisa patrulēšanas un novērošanas lidmašīnas, ir tikai viens, redzams, apliecinājums, ka NATO valstis vienprātīgi garantē viena otras drošību.

 

Tomēr es vēlos atgādināt, ka Ziemeļatlantijas līgums nesastāv tikai no 5.panta. Kā jebkurš līgums, arī šis ir jālasa kopumā. NATO līgumā ir arī trešais pants, kas nosaka, ka katrai valstij ir jāuztur un jāattīsta savas individuālās aizsardzības spējas, nemaz nerunājot par mūsu pienākumu aizsardzībai novirzīt līdzekļus 2% apmērā no IKP.

 

Latvijas pašaizsardzības stūrakmens ir spēcīga zemessardze. Moderni ekipēta un apmācīta zemessardze, paaugstinātas gatavības zemessardzes kaujas vienības, kas gatavas ar ieročiem rokās aizstāvēt Latvijas neatkarību, tas šobrīd ir svarīgākais un steidzamākais uzdevums Latvijas pašaizsardzībai. Vistuvākajā laikā valdībā jālemj par naudas piešķiršanu efektīvam zemessardzes ekipējumam un apmācībai, kā arī zemessardzes rindu paplašināšanai.

 

Jāveic rezervistu uzskaites sakārtošana, mobilizēšanās plānu pārskatīšana, kam no iepriekšējo aizsardzības ministru puses nav pievērsta pietiekama uzmanība. Papildus jāturpina intensīva sadarbība ar NATO dalībvalstīm un partneriem reģionā: Poliju, Lietuvu, Igauniju, Somiju, un, protams, ar ASV. Man tuvākajā laikā ir paredzētas vizītes gan ASV, gan Somijā.

 

Līdztekus minētajam ir izstrādāti grozījumi Zemessardzes likumā, kas nodrošinās pilnvērtīgu un kvalitatīvu zemessargu apmācību, iespējas iesaistīt zemessargus Nacionālo bruņoto spēku ikdienas miera laika funkciju īstenošanā, kā arī sociālās garantijas atvaļinātajiem zemessargiem.

 

Noslēdzot manas šodienas runas sadaļu par valsts drošības tēmu, vēlos atzīmēt pašu svarīgāko. Mūsu valsts būs tik droša, cik liela būs tās pilsoņu griba un gatavība savu valsti aizsargāt. Un nekāda ārēja palīdzība, pat no visvarenāko valstu puses, nekad šīs lietas neaizstās.

 

Atskats uz svarīgākajiem notikumiem Latvijā

Mūsu cilvēki ir valsts patrioti, esmu par to pārliecinājies. Tomēr pagājušais gads Latvijā iezīmējas ar vairākiem mūsu valsts iekšpolitiskiem notikumiem, kuri, manuprāt, būtiski ietekmēja cilvēkus, sabiedrību kopumā un valsti.

 

Esmu paudis savu viedokli par sabrukušo lielveikalu Zolitūdē – tā ir nežēlīga paviršu lēmumu cena. Tai skaitā arī varas un politiķu. Notikušais atklāj dziļu problēmu – bezatbildīgu vienaldzību. Citēšu būvekspertu Sergeju Meierovicu, meistaram ir goda kodekss  – ja kāds lika iet pret to, viņš varēja pateikt: «Es to nedarīšu, jo es esmu meistars». Tas atkal ir jautājums katram no mums – vai es varu pateikt, man ir goda kodekss, es to nedarīšu.

 

Īpaši sarežģītu pretrunu mezglu pagājušajā gadā veidoja vairāki ārēji it kā nesaistīti jautājumi. Pirmais no tiem, kuram politiskā elite veltīja milzum laika un spēku, ir Satversmes preambula. Atgādināšu, ka ZZS iesniedza vienkāršus un skaidrus priekšlikumus konkrētiem grozījumiem.

 

Otrs jautājums, kas uzjundījis plašas debates, bija termiņuzturēšanās atļaujas. Ir viennozīmīgi skaidrs, ka joprojām nepieņemtais termiņuzturēšanās atļauju tirdzniecības regulējums tagad ir jāpārskata vēlreiz – drošības risku kontekstā. Ceru, ka debates būs faktos un analīzē balstītas un izvērtēs visus aspektus, lai pieņemtu labāko lēmumu.

 

Treškārt, Eiropai kopumā un mums it īpaši draudīgi ir dati par emigrāciju. Ir sperti pirmie soļi demogrāfijas situācijas uzlabošanai valsts līmenī. Lēnām mūsu cilvēki sāk atgriezties Latvijā. Aizbraucēju plūsma samazinās. Tomēr tikai šonedēļ publiskotie dati liecina, ka 60% cilvēku joprojām ir grūtības segt ikdienas izdevumus. Tā ir realitāte cilvēku vērtējumā.

 

Esmu gatavs, ka man tūlīt pārmetīs nespēju nošķirt konstitucionālas un valstiskas vērtības no ekonomiskiem jautājumiem un pat sīkām ikdienas ķibelēm. Tomēr mana pārliecība ir, ka šādi, atšķirīgi notikumi veido kopējo noskaņojumu valstī un cilvēku attieksmi. Jo ekonomiskā attīstība, valsts drošība, demogrāfija, sākas ar to, cik cilvēks individuāli jūtas drošs un pārliecināts par šodienu un vismaz rītdienu. Vispirms jau valdības uzdevums ir izvēlēties prioritātes un atšķirt būtisko no detaļām, prognozēt nākotnes attīstības scenārijus atbilstoši realitātei.

 

PAR VALDĪBAS DARBU

Zaļo un zemnieku savienības iesaistīšanās valdības darbā ir apliecinājums vispirms mūsu darbam valsts labā – tas ir smags, koalīcijas partneri ar dziļu savstarpēju neuzticēšanos un daži no viņiem ar dziļu personisku sāpi, ka spēji iegūtā vara automātiski nepadara par ģēnijiem, valstsvīriem vai mesijām. Diemžēl tā ir sāpīga atziņa, ka arī naglu iedzīt sienā ir jāiemācās, ja negrib palikt bez pirkstiem. Vēl sāpīgāka atziņa tā ir Latvijas tautai – neatrisināto jautājumu, jeb šķībo naglu un apsisto pirkstu apjoms ir liels. Tuvākajos gados valdībām būs smagi jāstrādā, lai labotu pārsteidzīgos lēmumus, saprastu, kas slēpjas aiz dekoratīvām koncepcijām un atgūtu cilvēku ticību tam, ka valsts pārvalde strādā viņu labā nevis pret viņiem.

Valdības darba stilam un saturam jaunus akcentus uzliek arī ģeopolitiskās situācija izmaiņas.

 

Vispirms par stilu - šis laiks liek pieņemt steidzamus un izšķirošus lēmumus. Mums ir jāattīra valdības darbs no gružiem. Valdība nav vieta, kur būtu jālemj tādi jautājumi kā „aiz kura skrimšļa dobermaņa kucēnam aste griežama” vai pēc plašām debatēm jāaizliedz “jāt uz strausiem”. Es nejokoju, šādi un vēl triviālāki jautājumi tiek skatīti Latvijas Republikas valdības sēdēs, lai gan to lemšanas līmenim būtu jābūt ministriju nodaļu vadītājiem, labākajā gadījumā. Tas ir jāmaina. Un nevis mēnešiem vai gadiem mainot likumdošanu, lai šos jautājumus kādam likumiski deleģētu, bet vienkārši neiekļaujot vai svītrojot tos no sēdes darba kārtības. Ierēdņi izdomās, kā atrisināt “jāšanu uz vai ar strausiem” problēmu.

Mēs valstī līdz nelabumam esam izkopuši „sapulču un darba grupu” kultūru. Kā mēs zinām, ja gribi kādu jautājumu „norakt”, tiek izveidota „darba grupa”. Tās bieži ir kļuvušas par kolektīvās bezatbildības šūniņām.

 

Valdības darbs būs efektīvs tikai un vienīgi tad, kad mēs no kolektīvas bezatbildības pāriesim pie individuālas atbildības. Darba grupu vietā katrā Ministru Kabineta lēmumā ir jāraksta viena atbildīgā persona. VIENA! Lēmumā jābūt rakstītam šīs personas vārdam, uzvārdam, mobilā telefona numuram un e-pasta adresei. Ja šai personai uzticēto uzdevumu izpildei ir nepieciešama vecā labā darba grupa, tā drīkst tādu veidot, bet tas neatceļ šīs konkrētās personas atbildību.

 

Par valdības darba saturu. Šodienas situācija ir uzlikusi trīs absolūtas prioritātes. Valsts ārējā drošība, iekšējā drošība un ekonomika.

 

Sākšu ar ekonomiku Jaunā ģeopolitiskā situācija pilnīgi noteikti atstās sekas uz Latvijas ekonomiku, eksportu un attiecīgi valsts kopējiem ieņēmumiem un katra cilvēka labklājību. Un nepalīdzēs šeit politiķu “tālredzīgie ieteikumi” uzņēmējiem “pārorientēties”. Valdības darbam jābūt proaktīvam un preventīvam. Ir jābeidz zīmēt stratēģijas, bet jānokāpj līdz katras nozares reālām vajadzībām. ES līdzekļi ir nevis “jāapgūst”, bet gan jāinvestē. Mūsu armijas infrastruktūras attīstība Liepājā, Lielvārdē, Daugavpilī un Ādažos, NATO iepirkumi, loģistika ir tas, kur jādarbojas man, lai atbalstītu uzņēmējus un radītu jaunas darbavietas.

 

Bet jāsāk ar to, ko esmu jau uzdevis pie sevis Aizsardzības ministrijā. Katrs pirkums vai pakalpojums, ko veic valsts vai pašvaldība, ir maksimāli jāizdara Latvijā.  Un katrā iespējamā gadījumā atkārtošu – Latvijas uzņēmējiem jāspēj apgādāt mūsu bruņotos spēkus – ar Latvijā ražotu pārtiku, apģērbu, arī aprīkojumu un   ierīcēm. Katrs Latvijā ieguldīts eiro stiprina mūsu valsts drošību.

 

Latvijas valsts katru gadu valsts un pašvaldību iepirkumos tērē aptuveni 3 miljardus eiro. Latvijas uzņēmējiem ir jāaug pašiem un jāsaņem atbalsts, lai šī nauda maksimāli ieplūstu Latvijas tautsaimniecībā. Tad mums būtu pozitīva ārējās tirdzniecības bilance, un mēs kļūtu ik gadu turīgāki. Publisko iepirkumu procedūrām ir jābūt balstītām uz godīgas konkurences pamatiem, nevis iespīlētām birokrātiskos žņaugos. Tas ir izdarāms, un tas jādara TAGAD!

 

Šīs ir tikai dažas elementāras, bet ļoti efektīvas lietas, kuras var veikt valdība, stiprinot savu tautsaimniecību. Kad mēs rudenī pārņemsim valdības vadīšanas grožus, mēs izdarīsim vēl daudz vairāk.

 

Par ārējo drošību es jau runāju. Kas attiecas uz iekšējo drošību, tad vairāk nekā jebkad mums jābūt modriem. Nav jautājums, būs vai nebūs provokācijas ar mērķi šķelt Latvijas sabiedrību un vājināt mūsu valsti. Ir jāapzinās, ka tās jau notiek. Mūsu iekšējās drošības dienestiem būs daudz darba tuvākajos gados. Tomēr neviens drošības dienests nebūs tik efektīvs, cik efektīva var būt pati sabiedrība, kas nepakļausies provokācijām un manipulācijām. Milzīga atbildība par iekšējo drošību līdz ar to guļas uz politiķu un politisko partiju pleciem. Jāuzsver, ka Zaļajai partijai un man nav jāpielāgo viedoklis jaunajai situācijai, tas ir bijis nemainīgs, tikai robežšķirtne ir kļuvusi vēl asāka – izvēlēties totalitārismu vai demokrātiju. Latvijas tautas izvēle ir demokrātija.

 

Acīmredzot mums ir precīzi jānoformulē un jāpauž, ka mēs vienkārši vēlamies, lai mūsu līdzcilvēku izvēlē šodien un rīt ir demokrātija rīcībā nevis lozungos. Mums nevajag, lai Latvijas jebkuras tautības cilvēki noniecinātu savu dzimteni, mums ir svarīgi, ka etniskās dzimtenes mīlestība nav aizsegs naidam un agresijai pret mūsu kopējo – pret Latviju.

 

VĒLĒŠANAS

Atkārtošu, ko esmu teicis iepriekš. Šogad nav divu vēlēšanu, šogad ir vienas vēlēšanas divos cēlienos. Starp Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanām ir tikai četri mēneši, no kuriem trīs ir vasaras mēneši, kad vēlētāju uzmanība politikai ir viszemākā, un septembris, kad ir aizliegtas reklāmas TV. Tāpēc mēs nedrīkstam pavirši attiekties pret Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Mums visiem jāmobilizējas un jāpalīdz mūsu kandidātiem nostartēt godam.

 

EP vēlēšanās no Zaļās partijas startē ļoti profesionāli cilvēki. Vispirms jau ilggadējā diplomāte, bijusī Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja, šobrīd vēstniece Ēģiptē – Iveta Šulca, žurnālists un Saeimas deputāts Kārlis Seržants, partijas valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars, kādreizējais Rēzeknes mērs un uzņēmējs Guntis Juris Vjakse un citi.

 

Vēlos iezīmēt, manuprāt, galvenos virzienus, kuros mums kā partijai un cilvēkiem jāstrādā.

 

Pirmkārt, mums jāturpina attīstīt savas spējas un prasmes sadarboties. Mēs pieņēmām lēmumu nākamajās Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanās veidot sarakstu Zaļo un zemnieku savienības ietvarā. Lēmums pieņemts, apzinoties, ka Latvijai būtiski svarīga ir vienošanās par valsts attīstības mērķiem, izlēmīga un apņēmīga rīcība. Zaļā partija apvienoja cilvēkus dalībai pagājuša gada pašvaldību vēlēšanās – mūsu panākumi bija pietiekami ievērojami un es vēlreiz izmantošu iespēju pateikt paldies par drosmi uzņemties atbildību un nokļūt publisko debašu krustugunīs. Uzskatu, ka mūsu lēmums Rīgas pašvaldību vēlēšanās piedalīties ar atsevišķu sarakstu bija pareizs – ja vēlies sasniegt mērķi, vienmēr ir jāsper pirmais solis. Mēs to izdarījām pietiekami pārliecinoši. Es neizcelšu nevienu atsevišķu kandidātu vai nu jau pašvaldību deputātu – jūs un jūsu komandas strādāja godprātīgi un aizrautīgi.

 

Aicinu visus Latvijas Zaļās partijas biedrus novērtēt sasniegto un kopīgi strādāt, lai nākotnē mūsu darbs dotu vēl vairāk mūsu valstij. Jo politiskās partijas kā demokrātijas pamatu veido konkrēti cilvēki, mēs, visi šeit klātesošie. Ukrainas piemērs mums skaidri parāda, ka iekšējās politiskās cīņas un nespēja izmantot demokrātijas instrumentus problēmu risinājumiem, apdraud valsti vispārākajā pakāpē. Mēs to nepieļausim.

 

Otrkārt un kārtējo reizi –būt demokrātiskas valsts pilsoņiem ir grūti. Ideju, pārliecības virzītam cilvēkam kļūt par politiskās partijas biedru, piedalīties vēlēšanās ir drosme – plaši kultivētā noniecinošā attieksme pret valsti sākas ar pieņēmumu, ka politikā izvēlas darboties tikai savtīgu interešu dēļ.

 

Manuprāt, apgalvojumos par Latvijas politisko vidi viens patiess fakts tiek vispārināts un attiecināts uz visiem.

 

Manuprāt, šādu šablonisku un vispārinātu izteikumu iemesls ir primitīvisms. Tas ir ērts, pie tā pierod un ir grūti no tā ārstēties. Varu apliecināt, ka mūsu partijas valdē un domē vienmēr ir notikušas un notiks asas diskusijas par neētisku vai apšaubāmu kāda mūsu biedra rīcību. Esam pieņēmuši arī skarbus lēmumus. Bet mēs neesam to izmantojuši un domāju, nekad tik zemu nekritīsim, lai izmantotu, partijas tēla spodrināšanai. Tomēr pārāk bieži mēs ļaujam nepatiesībai palikt vienīgajai ziņai publiskajā telpā. Mums jāatceras, ka nodrukāts ir paliekošs. Ka mūsu pienākums ir paust savu viedokli, lai kliedētu pārspīlējumus un melus. Mūsu galvenais uzdevums ir reālā rīcībā pierādīt, ka politika var būt un ir darbs valsts un tautas labā.  Vēlreiz – tas vispirms ir pienākums demokrātijas attīstībai un valsts nostiprināšanai.

 

Treškārt – mums ir jāturpina būt atvērtai partijai un jāaudzē mūsu spēks. Kopš iepriekšējā kongresa mums ir klāt nākuši jauni biedri. Kopā mēs esam 671 cilvēks 27 nodaļās un pēdējā no tām ir 2013.gada 1.novembrī dibinātā Jaunatnes nodaļa. Mēs varam lepoties ar partijā sasniegto, jo mūsu biedru skaits aug pārliecinoši – kā gadskārtu gredzeni ozolā. Es šajā brīdī aicinu klātesošos lepoties ar piederību partijai un aicināt arī citus cilvēkus izdarīt savu izvēli par vismaz minimālu iesaisti. Latvijas demokrātijai, partijām, kuras to veido, vajadzīgas cilvēku idejas un darbs.

 

Paldies par uzmanību!