JaunumiJaunumi

02.11.2011 00:00

Trīs vīri mežā - intervija ar LZP biedru Aigaru Nitišu laikrastā "Ir"

Aivars Kļavis, speciāli Ir 19.oktobris 2011;
Laikraksts "Ir" - Trīs vīri mežā;
Foto — Kaspars Krafts, F64;

Viss sākās, kad viņi ar Husqvarna zāģi devās cirsmā. Nopelnīto tālredzīgi ieguldot, trīs jēkabpiliešu uzbūvētais uzņēmums Ošukalns iekļuvis starp reģiona līderiem

"Nekad neesam dzinušies pēc tamlīdzīgas ātras un vieglas peļņas, jo tā nauda, kas viegli nāk, tikpat viegli arī aiziet," saka Ošukalns direktors Aigars Nitišs.

Pirms 20 gadiem Jēkabpilī satikās trīs jauni puiši, kas iepriekš cits citu nepazina. Ivars Dāboliņš ar Aldi Buku strādāja Jēkabpils mežrūpsaimniecībā jeb MRS, bet Aigars Nitišs studēja Lauksaimniecības akadēmijā autoinženieros. Visiem vajadzēja naudu, lai uzturētu ģimeni un nodrošinātu sevi. «Tolaik PSKP XXV kongresa vārdā nosauktā agrofirma sāka pieņemt papīrmalku apmaiņai pret Husqvarna zāģiem un šujmašīnām. Ivars teica, ka zāģis viņam ir un varētu iet strādāt mežā,» atceras Nitišs. Tā pēc raksturiem pilnīgi atšķirīgā trijotne sāka kopā strādāt cirsmās. Paši gāza mežu, paši nodeva baļķus, un paši plānoja, kā izdevīgāk izlietot nopelnīto.

90.gadu sākumā ar zāģi mežā devās simtiem jaunu cilvēku, tikai ne visiem mežs kļuva par ilglaicīgu biznesa āderi. Dāboliņš, Buks un Nitišs ir starp veiksminiekiem - viņi jau astoņpadsmito gadu Jēkabpilī vada SIA Ošukalns, kas izaudzis par vienu no lielākajiem reģiona uzņēmumiem. Tagad viņu darījumu partneri ir Ķīnā, Taivānā, Vjetnamā un ASV, bet pats uzņēmums apguvis vairākas papildu biznesa nišas, kas gluži kā atvases izspraukušās no kokapstrādes celma.

Nevilina ātrā nauda
Pats jaunākais Ošukalna projekts ir tikko oktobrī atklātā par sešiem miljoniem eiro uzceltā koģenerācijas stacija, kurā iegūs siltumu un elektrību, sadedzinot ražošanas blakusproduktus - šķeldu un skaidas. Jaunās stacijas jauda ir 8 MW, un tā vajadzīga gan pašiem, lai nodrošinātu energoietilpīgo ražošanu, gan ļaus siltumu un enerģiju arī pārdot.

Līdzīgi kā ar šo enerģijas ražotni, arī citu jaunu biznesa virzienu rašanos noteikusi vajadzība attīstīties - trijotne mērķtiecīgi nav laidusi garām nevienu iespēju augt. Jau no paša sākuma. Kad darba apjomi mežu cirsmās pieauga, Dāboliņš, Buks un Nitišs sāka ņemt palīgus. Tehniku nomāja. «Bet, tā kā viss riņķī gāja uz putēšanu, toties mūsu apjomi auga, nolēmām braukt uz Petrozavodsku un paši nopirkt treileri,» pirmsākumus atceras Nitišs.

Izrādījās, ka automašīnas kravaskastē vietas pietika diviem treileriem. Protams, nopirka abus un pašiem nevajadzīgo Latvijā izdevīgi pārdeva. Pēc pusgada to gan nācies nožēlot, jo ražošana augusi tik strauji, ka vajadzējis jau tepat Latvijā pirkt tieši tādu traktoru, no kāda pirms tam šķīrušies. Šī pieredze iemācīja, ka jādomā daži soļi uz priekšu.

«Ap to laiku mums VID, kur deklarējām ienākumus, teica, ka apgrozījums fiziskām personām esot drusku par lielu, tāpēc jādibina uzņēmums. Ja jādibina, tad jādibina,» smaidot stāsta Nitišs. Kad aizgājuši pie jurista, izrādījies, ka trijotne nav padomājusi par tādiem «sīkumiem» kā uzņēmuma nosaukums, kur tas atradīsies un kurš no trijiem būs direktors. Vārdu aizņēmušies no Oškalna mežniecības, kurā tolaik strādājuši, un pārējie nolēmuši direktora kārtā iecelt Nitišu.

Uzņēmumam augot, drīz vien viņi izsolē nopirka bijušās Lauktehnikas angārus, kur uzglabāt un remontēt tehniku, bet vēlāk iegādājušies visu savulaik ne pārāk veiksmīgi privatizēto Lauktehniku. Tur 1996.gadā darbu sāka pirmā zāģētava. Kā daudzi toreiz, sākuši ar taras dēlīšiem.

Nākamais lielākais pirkums radās no principa nedzīties pēc vieglas peļņas. 90.gadu beigās pazīstami cilvēki pierunājuši piedalīties Viesītē dislocētā Jēkabpils PMK izsolē. Tolaik vai ik uz soļa bija sastopami tādi PMK, MRS, ceļubūves uzņēmumi un lauktehnikas, kas tika atdoti privatizācijai. Vecās ēkas bija nolaistas, tehnika nolietota, tāpēc daudzos gadījumos vienkāršāk šķita nopirkt visu par lētu naudu, pēc izsoles pa daļām pārdot tālāk visu, kas pārdodams, bet pārpalikumus sagriezt metāllūžņos. Šāda ātrā peļņa bija iecerēta arī šajā gadījumā, taču Ošukalna vīri aizbraukuši uz Viesīti, paskatījušies un beigās, samaksājot kompanjoniem atkāpšanās naudu, paši nopirkuši PMK. Nevis lai sagrieztu metāllūžņos, bet izveidotu tur vēl vienu zāģētavu un tehniku izmantotu biznesa tālākai paplašināšanai.

«Nekad neesam dzinušies pēc tamlīdzīgas ātras un vieglas peļņas, jo tā nauda, kas viegli nāk, tikpat viegli arī aiziet,» saka Nitišs.

Tobrīd uzņēmums lielos apjomos sāka iepirkt mežu, kuru iekopa un apsaimniekoja, tāpēc aktuāls kļuva meža ceļu jautājums, un Ošukalns pats ķērās pie to būvēšanas. Tas izrādījās tālredzīgs lēmums. Kad ap 2006. gadu, apaļkoku cenai nesamērīgi pieaugot, kokapstrāde sastinga, viņi zāģētavu no Viesītes pārcēla uz Ukrainu (tur pieejamāks bija arī Rietumeiropā pieprasītais melnalksnis), bet ceļubūves nišu attīstīja - iegādājās asfalta klāšanas tehniku un piedalījās lielajās valsts ceļu būvdarbu izsolēs.

Paldies igauņiem!
Tā Ošukalns nelaida garām nevienu iespēju paplašināt savu biznesu. Līdzīgi notika arī ar autodetaļu tirdzniecību. Lai paplašinātu kokapstrādi un arī savu autoparku, nopirkuši tuvējo Lauktehnikas autotransporta uzņēmumu. Bet - kur auto, tur remonts; kur remonts, tur rezerves daļas. Lai taupītu naudu, tās pirkuši autobūves uzņēmumos. Ražotāji pārdevuši vairumā, detaļas sākušas krāties noliktavās. «Izdomājām, ka vienkāršāk noliktavas pārziņa vietā ielikt pārdevēju un sākt tās tirgot,» atceras Nitišs.

Uzņēmuma iekšējais pieprasījums diktējis arī nepieciešamību pēc celtniekiem. Lai tiktu pie lielākas ražotnes, iegādājušies divus pamestus putnu fermas korpusus, bet pirkt būvniecības pakalpojumu šķitis par dārgu, tāpēc uzaicinājuši desmit vietējos celtniekus un nokomplektējuši brigādi. Kad korpuss bija uzcelts, cilvēki bijuši gatavi turpināt strādāt, tā izveidots atsevišķs uzņēmums Ošukalns celtniecība. Paplašinoties ceļubūvei, paši nolēmuši iegūt arī granti un dolomītu. Tā radies saistītais uzņēmums SIA Jēkabpils dolomīts. Bet, lai racionāli izmantotu ražošanas atlikumus, izveidots NDB TIMBER, kas līmē dēļus mēbeļu sagatavēm.

Direktors gan saka - sadrumstalotība biznesam var arī nenākt par labu. Tomēr krīzi viņi pārdzīvojuši, tieši pateicoties savai daudzveidībai. «Krītoties pieprasījumam Eiropas tirgū, pirmo krīze skāra kokapstrādi un līdz ar to mežizstrādi. Bet ceļubūvē vēl bija iepriekšējo gadu projekti un finansējums. Tā nu dzīvojām uz ceļubūves rēķina. Kad finansējums tika nogriezts arī ceļubūvei, kokapstrāde jau sāka ķepuroties laukā no krīzes.»

Apgrozījums gan no 12 miljoniem vispirms nokrities līdz deviņiem un vēlāk 2009.gadā pat līdz 5,6 miljoniem, taču pērn atkal sācis augt, sasniedzot 8,1 miljonu. Nitišs prognozē, ka šogad būs ap deviņiem miljoniem, jo atkal sāk palielināties pieprasījums pēc viena no galvenajiem izstrādājumiem - apdares dēlīšiem somu pirtīm. Pie šīs galvenās eksportpreces, kas no Jēkabpils ceļo ne vien uz Somiju, bet uz vēl vismaz 11 valstīm, Ošukalns tika, pateicoties tam, ka jau pašā sākumā visi trīs uzņēmuma īpašnieki principiāli vienojās strādāt tikai ar lapukoku. Pirmkārt, tāpēc, ka ap Jēkabpili pārsvarā ir tieši lapukoku meži. Otrkārt, skujkoku cena izsolēs bija krietni augstāka.

Kad Ošukalns jau pilnā sparā ražoja taras dēlīšus, ko 100% eksportēja uz Vāciju un Beļģiju, atbrauca igauņu kokapstrādātāji, kurus interesēja apses un alkšņu koka dēļi bez zariem. Tobrīd neviens vēl nenojauta, ka tas ir sākums jaunam attīstības posmam. Igauņi piedāvājuši interesantu cenu. «Ražojot taras materiālu, mēs koksni pārstrādājām lielā apjomā. Sākām dēļus šķirot. Beigās igauņi vairs nevarēja nopirkt tik daudz, cik Ošukalns piedāvāt.» Tad arī jēkabpilieši sākuši interesēties, ko mūsu kaimiņi dara ar bezzaru dēļiem. Tā, pateicoties igauņiem, tirgu pētot, viņi atklājuši Eiropā ļoti pieprasītu nišas produktu - lapukoku apdares dēļus pirtīm.

Vaicāts, kā visi trīs īpašnieki, Nitiša vārdiem runājot, cilvēki ar pilnīgi atšķirīgiem temperamentiem un raksturiem, jau 20 gadu spēj vadīt vienu uzņēmumu, viņš smiedamies atbild, ka drusku jau brīnums tas esot un tāpēc neesot izskaidrojams. Tomēr racionālais gars tūlīt ņem virsroku, un direktors ķeras pie skaidrojuma: «Uzņēmumā mēs katrs atbildam par savu jomu. Mūs vieno pats galvenais - sakrīt izpratne par biznesu. Bet tas, ka esam tik dažādi, vienlaikus ir mūsu stiprā puse, jo veiksmīgi cits citu papildinām. Ja kāds vilcinās, citi pasteidzina. Ja sāk skriet pārāk ātri - piebremzē. Godīgi sakot, vienam nemaz nav tik viegli īstajā brīdī pieņemt īsto lēmumu. Trijiem, visu apsverot un izanalizējot, to izdarīt daudz vieglāk.»

3 biznesa principi

  1. Neapstāties pie sasniegtā
  2. Stratēģiska izpratne par uzņēmuma prioritātēm
  3. Prast motivēt cilvēkus darbam