JaunumiJaunumi

22.03.2014 12:46

Viestura Silenieka uzruna LZP kongresā

Godājamie kongresa delegāti, viesi un interesenti!

Dzīvē nav nejaušību, bet ir likumsakarības!

Vai Jūs domājat, ka tā ir nejaušība, ka šodien mēs jau kuro reizi pulcējamies Kara muzejā. Tas ir ilga un neatlaidīga darba rezultāts. Es domāju, ka Vējonis to var apliecināt un viņa uzdevums būtu nosargāt, lai karam vieta būtu tikai muzejā un, lai šī muzeja eksponāti nepapildinātos. Ja nu vienīgi ar zaļa ministra bildi.

Nez vai tā ir nejaušība, ka Latvijai nozīmīgos brīžos liela atbildība ir jāuzņemas tieši zaļajiem. – tā tas bija 80-to beigās un 90-to sākumā. Tā tas bija brīdī, kad Latvijai bija jāiestājas ES un NATO un tā tas ir tagad, kad pasaule ir jaunu pārdomu priekšā, kad viens no atbildīgākajiem posteņiem ir tieši zaļajam Raimondam Vējonim. Ne par velti, šajā amatā bija nepieciešams kāds pragmatisks, nosvērts un ilgtermiņā domājošāks.

Un vēl lielāku pārdomu priekšā esam mēs Latvijā dzīvojošie. Vēsture neatkārtojas, bet tikai vēsturnieki ir tie, kuri atkārto citus vēsturniekus. Mums ir jābūt tiem, kuriem aktīvi jārīkojas, lai kamēr mēs strādājam, tie, kas nestrādā varētu rakstīt par mums vēstures grāmatas. Ja ejot uz priekšu skatīsies atpakaļ, tad kaut kur ieskriesi. Mazāk ir jāskatās atpakaļ, bet vairāk jānosprauž nākotnes mērķi un jātiecas uz tiem. Maza valsts ar mazu sabiedrību var izdzīvot tikai tad, ja tā ir gudra, mērķtiecīga un enerģiska. Mums ir jābūt priekšā pārējiem un mums ir jābūt labākajiem! Mēs to paveiksim. Virsmērķi ir jāuzstāda augstāki un tādi, kurus ne vienmēr var sasniegt, bet vajag nerimtīgi censties tos sasniegt. Daži, kas nav spējīgi nospraust savai valstij un savai tautai mērķi, sāk mainīt ceļu, neredzot pašu mērķi. Tas skaidri izpaužas centienos mainīt Latvijas Satversmi. Slinkumu un stulbumu ar izmaiņām konstitūcijā un likumos neizārstēsi. Mana atbilde ir nevis likumi jāmaina, bet ejiet strādāt! Ārsts parasti cenšas noteikt diagnozi un tad tai piemeklēt zāles, taču šobrīd daži censoņi cenšas ietirgot brīnumzāles bez diagnozes, tādā veidā sazāļojot pacientu un panākot komplikācijas. Tā vien liekas, ka ar katru nākamo Saeimu intelektuālais potenciāls nezaļajā pusē kļūst vājāks. Ja jūs paskatītos uz tiem politiķiem kādi bija 90-to gadu sākumā un šobrīd, tad izpratne par valsti, par lietu kārtību, par likumdošanas procesu, par Latvijas mērķiem ir kļuvusi daudz, daudz seklāka. Es nekautrēšos paust, ka dažkārt šī darbošanās man atgādina trako māju – kurš pirmais paķer balto halātu, tas ir dakteris.

 

Bet arī nonākšanai līdz šādai situācijai ir skaidrojums. Nu jau vairāk kā 14 gadus ir piekopta politika, kas balstīta uz savu cilvēku noniecināšanu, pazemošanu un diskreditēšanu, tajā pat laikā, ceļot godā idejas, kas balstītas uz atņemšanu, kūdīšanu, sanaidošanu un neuzticību. Liela daļa valsts pārvaldē strādājošo profesionāļu ir aizmukuši no pazemojuma un strādā privātās sfērās. Taču aizvainojums cilvēkos palicis un tie uz ilgu laiku zaudējuši ticību politiskās varas veselajam saprātam. Politiskā vara ir panākusi tieši pretējo – profesionāļus nomainījusi pret tiem, kurus varēja sadabūt un tagad tie ir tie, kas ražo likumus un virza procesus. Un tā tas turpinās no gada uz gadu – katrs nākamais maina iepriekšējos un tā tālāk.

 

Var un pat vajag mainīt, bet ar mērķi, lai uzlabotu kvalitāti, bet nedrīkst pazemot cilvēkus, kuros valsts ir ieguldījusi milzīgus finansiālos un intelektuālos resursus, un tagad šādi cilvēki atrodas uz ielas vai arī dara ko pilnīgi citu, ko paši nemaz nevēlas. Tā nav zaļi, jo tā ir nelietderīga resursu izmantošana. Un tas ir līdzīgi kā ar santehniķiem – katrs nākamais lamā iepriekšējo un no malas liekas, ka katrs nākamais ir gudrāks un santehnikas nozares attīstība pasaulē strauji uzlabojas. Taču, jo vairāk ir santehniķu, jo vairāk tie iepriekšējam brāķim galā pieliek nākamo. Un rezultātā ir tā, ka viss jau tā kā funkcionē, bet piedurties bail, ka kaut kas nesajūk, jo tad gan pats noplūdīsi, gan kaimiņus apliesi. Lai dabūtu kvalitāti ir viss jātaisa par jaunu. Taču vai tam pietiek spēka?? Un daudzi saprātīgi cilvēki ir zaudējuši ticību sev un cerību, tādēļ politikā vairs neiesaistās, jo netic tam, ka viņš viens starp daudziem baltos halātos spēs kaut ko mainīt. Tā gadu no gada politiku pamet daudzi cilvēki, kurus pašas partijas ir apdauzījušas. Un nevis pretiniekus, bet gan savējos! Tātad cilvēki zaudē galīgu uzticību, jo, ja jau savējie pret viņu tā izrīkojas, tad, kur nu vēl citi. Viņi aiziet no politikas, no valsts pārvaldes un arī no valsts. Daži pat pāriet ienaidnieka pusē. Un tā šis process izskatās kā zābaki pavasara dubļos uzartā laukā – tu brien un dubļi līp arvien vairāk un vairāk, kājas paliek smagākas, gaita lēnāka un arvien vairāk stieg iekšā. Šis arī ir galvenais iemesls kādēļ politiskā vara gadu no gada kļūst smagnējāka un grūtāk panesama.

 

Neticīgie meklē cerību ticībā vai ticību cerībā, ka nāks kāds jauns, tīrs, balts, svēts, apgarots un skaists. Cerams arī gudrs un valstiski domājošs.

 

Ir arī laba ziņa -  politikā atgriežas cilvēki, kuri tomēr tic ideāliem un nespēj noskatīties kā tiek sagrauts tas, kas kādreiz ir ticis veidots. Un tie ir cilvēki, kuri spēj objektīvi vērtēt procesus no malas un izdarīt pragmatisku izvēli. Arī mūsu rindas šādi cilvēki papildina un tas mūs tikai stiprina.

 

Taču daļai partiju ir kļuvis gauži bēdīgi. Cilvēkresursu potenciāls ir kļuvis arvien vājāks. Nu raugi –

Iepriekšējās valdības sēdes kļuva arvien īsākas, jo nebija par ko lemt. Tātad vai nu netika saražoti normatīvie akti vai arī vienkārši netika pieņemti lēmumi. Un es teiktu, ka abi iemesli, jo valsts pārvaldē nav, kas gatavo dokumentus manis iepriekš minēto iemeslu dēļ ir tikusi vājināta. Un lēmumi nav tikuši pieņemti, jo nav dūša tos pieņemt. Tas tālāk atsaucas uz Saeimu, kur Ministru Kabineta gatavotie likumprojekti vienkārši nenonāk. Un tā kā Saeimā koalīcija bija vāja, tad arī tur nebija daudz iniciatīvas un to pierāda tas, ka Saeimas sēdes bija kļuvušas īsākas. Iepriekšējā valdībā pagāja mēneši, kamēr spēja atrast vakantajam Vides Aizsardzības un reģionālās attīstības ministram aizvietotāju. Ja pašiem savas laimes nav, tad laimdevēja jāmeklē ārpusē. Arī tas liecina par nespēju un apstiprina to, ka partijām jau nav cilvēku, kuri būtu amata cienīgi. Vairāki piedāvājumi par atbildīgu amatu ieņemšanu bija arī Zaļās partijas biedriem, kas apliecina manis iepriekš pausto vairāku esošo partiju absolūtu nespēju. Taču neskatoties uz to, ka vairākas esošās partijas ir cilvēkresursu ziņā vājas, top jaunas. Un iemesls tādai rīcībai ir tas, ka cilvēki netic, ka kādu no esošajām partijām var atdzīvināt. Otrs iemesls ir tāds, ka iestājoties kādā no esošajām partijām, būsi viens no simtiem. Veidojot savu partiju pats vari noteikt kā vēlies. Tādēļ daudzi izvēlas vienkāršāko ceļu. Bet tad saduras ar problēmu – partijai vajag ideoloģiju un mērķi, un cilvēkus, kuri gatavi iet uz šo mērķi. Un tad atkal sākas problēma – grūti uzstādīt ilgtermiņa mērķi, kas spēj vienot pietiekami lielu partijas biedru un vēlētāju daļu un vēl problēma ir partijas biedros, kuri nav pietiekamā skaitā, lai virzītos uz šo mērķi. Rezultātā partijas izskatās kā pienene, jeb cūkpiene – kas ir rūgts augs, pavasarī strauji parādās, visas pļavas dzeltenas. Tām apkārt salido daudz dažādas bites un mušas, sūc nektāru, pēc dažām nedēļām parādās liela, pūkaina galva ar tievu - pusvītušu kātu. Kā uzpūš stiprāks vējš, tā pūkas pa gaisu un līdz rudenim vairs nekā. Taču sēklas izkaisītas pa visu pļavu un kaimiņu dārzu.

Pavieglākās lidpūkas tiek pūstas no viena kakta uz otru, atkarībā no vēja virziena. Tās var ieslaucīt stūrī, bet viņas vienmēr uzrodas no jauna, ja tās neizmet atkritumos, nesadedzina. Daudzas iepūš ūdenī, tad tās kopā ar dažādu frakciju draņķiem peld pa virsu un pa straumi. Un tā gadu no gada.

Citāts:

“Kas ar naidu pret savu tautu nācis, tas ar naidu arī tiks izvadīts. Un visi apstākļi rāda, ka tas notiks drīz. Viņi tiks izbradāti un izšķīdīs kā pīļu sūdi uz asfalta” 06.04.2013.

Pirms gada, savā kongresa runā es minēju šo frāzi. Un prieks par to, ka zaļā domāšana ilgtermiņā ir nesusi skaidrus rezultātus. Tas jau notiek. Viens skaudīgu un nenovīdīgu cilvēku kopums sāk šķīst. Un brīžiem ir labi, ka līdzīgi domājošie sagrupējas un tā viņus var vieglāk identificēt. Taču ir jākāpina nācijas izglītības līmenis, pretējā gadījumā arvien pieaug vienas dienas lēmumu pieņemšana, nevis ilgtermiņa domāšana.

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka mūsu starts pašvaldības vēlēšanās Rīgā bija neveiksmīgs. Es vēl līdz pat šim brīdim uzskatu, ka tas bija pilnīgi pareizs solis. Mēs guvām milzīgu atbalstu visā Latvijā. Mums tieši dēļ šī lēmuma par Rīgu radās jaunas nodaļas visā Latvijā. Mums iestājās un turpina stāties jauni biedri un viņi atzīst, ka viņi, pateicoties, Rīgas vēlēšanu aktivitātēm mūs ir labāk pamanījuši, aizdomājušies un noticējuši. Rīgas vēlēšanās startējošie kandidāti vēl līdz šai dienai sanāk kopā un runā ne tikai par Rīgu, bet veic diskusijas, veido kompetences treniņus par visas Latvijas un pasaules tēmām. Tie ir cilvēki, kuri arvien vairāk iezīmē partijas aktīvistu kodolu. Tie ir cilvēki ar valstisku domāšanu un spēj būt ne tikai pašvaldības deputāti, bet arī valstsvīri un sievas. Tieši tādēļ es gribu sirsnīgi pateikties Guntim Belēvičam un visai viņa Rīga komandai. Tāpat arī visiem tiem, kas citās pašvaldībās uzdrīkstējās startēt un nesa zaļo vārdu pasaulē.

Līdz Saeimas vēlēšanām mums vēl priekšā starts uz Eiropas Parlamentu.

Zaļie bija pirmie, kas visas Eiropas un ne tikai Eiropas Savienības mērogā izveidoja vienotu partiju – Eiropas Zaļo partiju. Un mēs esam šīs partijas dibinātāji. Vai nu Latvijas zaļie ir vai nav Eiropas Parlamentā, mēs kā Eiropas zaļās partijas biedri tur esam jau sen. Mēs zinām par to, kas tur notiek un viņi zina, kas ar mums notiek. Taču mums ir dota iespēja vēl vairāk uzzināt un vēl vairāk ietekmēt. Un man ir milzīgs gandarījums par mūsu kandidātiem kopīgajā sarakstā ar mūsu partneriem Zemniekiem. Es varu lepoties, ka tieši no zaļajiem būs viens no Latvijas zinošākajiem cilvēkiem Eiropas lietās un diplomātijā Iveta Šulca, tāpat arī Saeimas deputāts Kārlis Seržants un Zaļās partijas valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars un Juris Guntis Vjakse.

Viņi, ar savām zināšanām ir gatavi doties uz Eiropu, taču viņiem tāpat kā mums visiem vēl ir jāmācās.

Mūsu partijas statūti ļauj veidot tādas struktūras, kuras sauc par padomēm. No seniem laikiem mums ir bijusi Politiskā padome, kuru šobrīd vada Ingmārs Līdaka. Tā regulāri sanāk kopā un diskutē par stratēģiskiem un taktiskiem lēmumiem politikā. Taču mēs aktīvi strādājam pie tā, lai mums būtu Padomes par visām tautsaimniecības nozarēm. Jau tagad varu pateikt, ka mums ir pietiekami spēcīgi kandidāti ikvienam ministra amatam. Un dažos posteņos pat vairāki. Un ne tikai ministri, bet arī iespējamie parlamentārie sekretāri, padomnieki un eksperti. Kā piemērs - domāju, ka Raimonds Vējonis, kurš ir ar vislielāko ministra amata stāžu Latvijas valsts vēsturē, kurš ir daudz darbojies starptautiski un šobrīd atbild par aizsardzību, var būt ne tikai labs aizsardzības ministrs, bet vēl labāks premjers.

Tik pieredzējis cilvēks kā Andrejs Panteļejevs ir ne tikai zinošs parlamentārais sekretārs, Ārlietu padomes vadītājs, bet var arī būt Ārlietu ministrs. Askolds Kļaviņš vidē, Inga Štāle izglītībā, Guntis Belēvičs veselībā, Jānis Trupovnieks un Artis Stucka pašvaldībās un tā es varu saukt un saukt visās nozarēs. Tātad izveidotās padomes strādās ne tikai pie mūsu zaļā redzējuma (par kuru Jānis Stakens jums šodien vēlāk pastāstīs), bet strādās arī pie vēlēšanu programmas, un arī sekos līdzi pilnīgi visiem visu ministriju un nozaru jautājumiem. Tā mēs arvien celsim savu kompetenci un jau šobrīd, esot koalīcijā, aktīvāk nāksim ar savām iniciatīvām, bet galvenais, mēs varam justies droši un pārliecinoši savā darbībā, jo mums ir sākot no Zemkopības līdz pat Vides, Finanšu un Iekšlietu ministriem. Lūk, tas ir svarīgākais apliecinājums, tam, ka partija attīstās.

Vērtējot un analizējot situāciju pasaulē, ir pilnīgi skaidrs, ka nākamā valdības vadītāja prioritātei jābūt drošībai. Tātad valdību ir jāvada cilvēkam, kuram ir izpratne par to kā funkcionē valsts, izpratne un zināšanas par aizsardzību un diplomātisks prāts to visu sabalansēt ar Latvijas iedzīvotāju personīgajām interesēm.

Tieši ar šādu bagāžu mēs iesim uz Saeimas vēlēšanām – Intelekts + Zināšanas + Pieredze.

Diemžēl, cilvēki nespēj saskatīt, ka kopīgā lieta ir tā, kas spēj ietekmēt viņa personīgās intereses. Vairums stādot personīgās augstāk par valstiskām tā arī personīgās intereses nemaz nesasniedz, jo pats nav spējīgs nodrošināt vienatnē to, ko vieglāk ir izdarīt darot kopā valsts mērogā. Un šoreiz es par drošību. Katra paša drošība būs tik spēcīga, cik katrs pats būs spējīgs par sevi pastāvēt un daudzi vienkopus indivīdu var daudz vairāk.

Bailes ir tās, kas cilvēkam liedz būt konstruktīvam un racionālam. Bailes ir dabīga lieta, kuras uztur pašsaglabāšanās instinkts. Bailes ir informācijas trūkums. Ja cilvēks ir pārliecināts, labi informēts un spējīgs rīkoties, tad bailes pazūd. Un tas ir stāsts par Latvijas drošību un sabiedrības vienošanu. Latvijas iedzīvotājiem jābūt vienotiem ne tikai svētkos vai sērās, bet arī ikdienā. Jūs jautāsiet kā to panākt?

Tā ir labi informēta sabiedrība civilajā aizsardzībā. Ir tūkstošiem pašaizliedzīgu cilvēku Latvijā, kuri katrs savā jomā ir profesionāļi vai izdienējuši profesionāļi vai pensionējušies. Mums katru gadu Latvijā ir plūdi, katru gadu meža ugunsgrēki, apsmidzinātās tējas veikali un dažnedažādi lokāla vai lielāka mēroga negadījumi, kuros daudzi cilvēki būtu gatavi steigties palīgā. Iesaistīties, pielikt savu roku sākot ar primitīvu palīdzību, līdz profesionālai rīcībai. Es pats esmu braucis uz kalniem glābt alpīnistus, jo valstij nav tādu profesionālu vienību, kas spētu tādos apstākļos glābt cilvēkus. Es esmu organizējis cilvēku evakuāciju karadarbības zonās, glābis slīcējus un satiksmes negadījumos nokļuvušos, un es esmu sapratis, ka valsts nav spējīga visiem palīdzēt, ne cietušie ir spējīgi par sevi parūpēties, ne apkārtējie. Maza nācija nevar atļauties būt tāda, kas viens par otru nerūpējas. Latvijā ir Civilās aizsardzības likums, kurš paredz arī brīvprātīgo iesaisti, tikai nekas nav darīts, lai brīvprātīgie varētu iesaistīties. Tādēļ jāpanāk, ka valstiskā mērogā ir veidota sistēma, kurā pilnīgi ikvienas nozares speciālists kā brīvprātīgais var iekļauties. Vai tas būtu ārsts, ūdenslīdējs, psihologs, hakeris vai metinātājs, ir brīži, kad tieši viņa palīdzība ir vajadzīga. Brīvprātīgie ir cilvēki, kuri nekad neprasa, kas man par to būs. Tie ir cilvēki, kuri ar lielu degsmi un entuziasmu gatavi pašaizliedzīgi iesaistīsies. Lūk, tieši šie ir cilvēki, kuriem var visvairāk uzticēties un tie ir tie, uz kuriem jābūvē garīgi veselas valsts pamats. Tas ir veids kā panākt sabiedrības līdzdalību un līdzatbildību. Jūs zināsiet, ka kaimiņš jums piezvanīs, kad kāds svešinieks ložņās gar jūsu māju, jūs būsiet drošs par bērniem, jo pie bērnudārza patrulē kāds vietējais pensionārs vai to, ka plūdos pie jums atbrauks kāds ar laivu. Jums jāapzinās katram pašam, ka jau šobrīd jūs esat kādai miesai sargs. Kādam savam tuvākajam, vissvarīgākajam. Šī ir arī mana atbilde par Latvijas drošību. Katram no mums klāt karavīru vai policistu nenoliksi, tādēļ katram pašam ir jābūt universālam un vispusīgam. Tikai tādā veidā mums būs 2 miljonu iedzīvotāju armija. Tas ir pareizais patriotisma audzināšanas veids un labākā integrācija. Un tas ir arī zaļi - lietderīga, gudra, efektīva resursu izmantošana ilgtermiņā. Šis ir modelis, kas, manuprāt, ir jāuzbūvē mums zaļajiem, talkā ņemot visus citus politiskos spēkus, biedrības un entuziastus.

 

Un pašā nobeigumā, es vēlotos Jums teikt sekojošo:

 

Tieši šodien ir Apvienoto Nāciju Pasaules ūdens diena.

Ūdens ir mūsu planētas dzīvības avots. Spēcīgs un trausls vienlaicīgi. Visai cilvēcei kopā ir jārūpējas, lai tas saglabātos tīrs un dzirkstošs. Kopš 1993. gada 22. martā ik gadu tiek atzīmēta Pasaules ūdens diena, organizējot dažādus izglītojošus un informatīvus pasākumus, lai pievērstu ikviena cilvēka uzmanību ūdens svarīgajai lomai mūsu dzīvē. Latvijā Pasaules ūdens diena tiek atzīmēta kopš 1996. gada. Tās mērķis ir vērst pasaules valstu valdību, kopienu, institūciju un arī katra cilvēka uzmanību uz jautājumiem, kas skar planētas ūdens resursu saglabāšanu un attīstību. 
Katru gadu Pasaules ūdens dienas tematiskais uzsvars tiek likts uz kādu aktuālu, ar ūdens apsaimniekošanu saistītu jautājumu. Šī gada tēma ir ūdens un enerģija. Abas lietas, kuras nepieciešamas veiksmīgam kongresam.

 

Lai Jums neizsīkst enerģija, pietiekami ūdens runātājiem un ne par daudz klausītājiem!